Aizraujoši, asi, jautri un kā vienmēr aktuāli — tieši tā pagājušajā trešdienā noritēja Jautro un atjautīgo kluba finālspēle, kurā piedalījās trīs komandas: “Varavīksnes” skolas audzēkņu, tās absolventu un vecāku.
Gatavošanās galvenajām Jaungada pasakainajām sacensībām vairāku mēnešu garumā beidzās ar divu stundu miniatūrām un ainām, video-prezentācijām un masku izrādēm. Bet vēl — ar nevaldāmiem smiekliem Krāslavas kultūras nama zālē, kurā, kā tas ir vienmēr JAK finālspēlēs, pat pietrūka sēdvietu visiem gribētājiem būt klāt asprātības un jautrības svētkos.
Programmā bija pieteikti trīs tradicionālie konkursi: frīstails, kuram svētku priekšvakarā bija dots nosaukums “Laimīgu Jauno gadu!”, videokonkurss, kā arī mājasdarbs ar nosaukumu “Brīnumi Jaungadā”.
Kāds kādreiz ir teicis, ka humors ļoti precīzi atspoguļo realitāti. Un to ļoti labi pierādīja JAK finālspēles dalībnieki. Visiem tika no trim krāslaviešu komandām! No vietējiem tirdzniecības tīkliem (reāls notikums: Krās-lava, “Maksima”, 28 kases, taču strādā tikai viena!”) līdz augstākajām gan mūsu valsts, gan kaimiņvalstu personām, kuras skatītāji tādā interpretācijā nevarēja pat iedomāties.
Tas, kā saka, visā visumā. Bet konkrēti? Ak, cik nepateicīgs darbs ir pārstāstīt jokus, mēģinot saglabāt visu to būtību! Taču pareizi arī tas, ka ļoti daudzas pērles, kas izskanēja tovakar, vienkārši pāriet tautā un tiek sadalītas citātos (citādi nemaz nevar būt). Zelta vērts bija pirmais konkurss, kas arī uzdeva toni visam pasākumam.
Vecāko klašu audzēkņi saskaņā ar lozēšanas rezultātiem saņēma visai sarežģītu uzdevumu — “iesildīt skatītājus”, un viņi, manuprāt, lieliski tika ar to galā, jo, neskatoties uz to, ka ir jauni, viņi aktualizēja vienkārši visas cilvēces mēroga tēmas. Tā viņiem beidzot izdevās atvērt mums acis un atklāt visu Eiropas Sa- vienības struktūru, kurā pēdējais vārds vienalga sakāms tiem, “kuriem pieder nafta un gāze”. Bet vēl viņi runāja par vīrieša un sievietes mūžīgajām sarežģītajām savstarpējām attiecībām (“Vai zināt, sievietēm smadzenes ir par 15% lielākas!”, “Bet kāpēc tad jūs tās nepielietojat?” Un pat ielūkojās raidījuma “Labu nakti, mazuļi!” aizkulisēs. Bet vēl “bērnu komandas” stiprā puse dalījās noslēpumā, kā savaldzināt meitenes, kas nemaz nav raksturīgi bērniem…
Kas sakāms par videokonkursu, tad te vecāko klašu audzēkņu komanda bija, šķiet, vienīgā, kas ievēroja fināla galvenās tēmas “Jaunais gads” ietvarus, beidzot pierādīdama sev un visiem, ka pasakām viņi vairs netic, un par apstiprinājumu tam demonstrēdama filmu… par Ziemassvētku vecīšiem.
Studenti jeb “studni”, kā viņus mīļi nokristīja pasākuma vadītājs Andrejs Jakubovskis, ir atsevišķa stāsta tēma. Par daudz ko šajā dzīvē viņi tagad var spriest ne tikai tīri teorētiski — kā nekā radusies pieredze. Viņi arī dalījās tajā: gan kā audzināt bērnus, gan kā uzvesties ar sirmgalvjiem… Un atkal meitenes (kā tad bez viņām?). Vispār gluži tāpat kā dzīvē! Turklāt viss ir taisnība: “Bet man piedāvāja iziet pie vīra!”, “Kas?”, “Vecāki!” Bet vēl studentu izlases komanda ļoti smalki noteica visu Jaungada svinēšanas procesu, bet galvenais — tā pēcgaršu: “Otrais janvāris. Es pilnībā sastāvu no salātiem “Olivjē”, bet smadzeņu vietā man ir mandarīni.”
Ko tad darīja vecāki? Spriediet paši: “Es precos!”, “Aiz mīlestības”, “Viņas tēvs teica: “Vienalga kā!” Un, lūk, vēl: “Cik jūs sverat?”, “Tas ir noslēpums!”, “Pasakiet kaut vai pirmos trīs ciparus!”, “No kāda zvēra ādas ir tavs kažoks?”, “No ūdra ādas”, “Interesanti, bet tāda sajūta, ka tu esi tajā dzimusi…” Bet supermūsdienīga ābece un direktores Marjas Petrovnas rekomendācijas bērnu mācību jautā- jumos mājasdarbā ar nosaukumu “Skola, kuras nav”, es domāju, izraisīja vieglas nožēlas sajūtu skolēniem un, gluži otrādi, liela atvieglojuma sajūtu reālajiem skolotājiem, kuri atradās zālē, jo tās skolas nav… Un arī nav vajadzīga! Pauzes starp priekšnesumiem ļoti organiski aizpildīja trio “Tranzīts” un tā atsevišķu dalībnieču dziesmu izpildījums.
Šajā pirmssvētku spēlē tika pieņemts lēmums nenoteikt uzvarētājus un zaudētājus, nedalīt vietas un negodināt labākos, jo labākie bija visi! Tāpēc arī balvas tika pasniegtas visiem. Pareizāk, žūrijas locekļi atzīmēja nevis komandas, bet tos konkursus, kuros, viņuprāt, labāk uzstājās viena vai otra komanda. Arī skatītājiem bija acīmredzami, ka, piemēram, frīstailā nepārspējami izrādījās trīs spēkavīri (šajā gadījumā sievas), kuras stāvēja Krievzemes sardzē (amatu savienošanas kārtībā — vecāku komandas dalībnieces). Bet videokonkursā smiekli zālē nenorima studentu prezentācijas laikā. Savukārt mājasdarbā nepārspējami bija skolēni, bet tieši sinoptiķu ģimenes pāris un viņu dēls ar tādu vienkāršu vārdu “Vietām — lietus”! Starp citu, kā tas ir pieņemts pirms Jaungada, bez dāvanas nepalika neviens: spēles dalībnieki pateicās organizētājiem, bet konkrēti galvenajam idejiskajam iedvesmotājam un savam palīgam Andrejam Jakubovskim, kā arī skaņu operatoram Ivanam Lukšam; organizētāji — spēlētājiem un sponsoriem, žūrijas locekļi — JAK dalībniekiem… Taču visdāsnāko dāvanu todien saņēma, protams, skatītāji.
… Kamēr skolēni pāriet no klases uz klasi un top par studentiem; kamēr studenti saņem augstskolas diplomus un piemēro sev jauno vecāku lomu; kamēr vecāki nebeidz interesēties, kas aizpilda viņu bērnu dzīvi; kamēr visi viņi raugās uz dzīvi caur pašironijas un optimisma prizmu — kamēr tas būs, šī frāze mūsu pilsētā skanēs atkal un atkal: “Mēs sākam JAK spēli!”
Marina NIPĀNE
0 komentāru