Tie auga Afganistānā, kur bija pavisam parasts garšaugs. Neviens neēda sakni, jo tā bija rūgta. Laksti tika novērtēti Persijā un Indijā, izaudzēt šķirni ar saldu sakni pirmo reizi mēģināja Ķīnā. Senie kriviči to deva līdzi aizgājējiem uz pēcnāves dzīvi, kur tai bija jākļūst par galveno pārtikas produktu. Grieķi bija pārliecināti, ka tas, kurš to ēd, kļūst laipns un mīlošs. Eiropā tas ir atzīts par augli. Tie ir gandrīz tikpat populāri kā kartupeļi. Un tie kļūst vērtīgāki pēc termiskās apstrādes. Runa ir par burkāniem.
Burkānus cilvēki novērtē par garšas kvalitāti jau trīs tūkstošgades. No tām divas tika lietoti tikai laksti un sēklas. Pikanta garša, asums – tas, ko mēs tagad nekādi nesaistām ar oranžās krāsas saknēm. Pirms desmit gadsimtiem burkānu saknes izdevās izaudzēt saldas un garšīgas. Baltos un violetos burkānus (citu vienkārši nebija) sāka vārīt un cept. Dārzeņi kļuva tik populāri, ka izplatījās visā pasaulē. Dažās valstīs burkānus pat dievināja, recepšu apraksti atrasti ēģiptiešu tekstos un grieķu pergamentos. Mērenais klimats izrādījās dārzenim vislabvēlīgākais, un drīz vien burkāni kļuva pieejami lielākajai daļai Eiropas iedzīvotāju.
[…]
Andrejs JAKUBOVSKIS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.14
Attēlā: Prosas biezputra ar burkānu mērci (recepte laikrakstā)
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru