Šim saldumam nav spilgtas vēstures. To neizgudroja karaļi, viņi to nekad nav garšojuši. Neviens no karavadoņiem par šo gardumu nerakstīja savos memuāros, un vispār par to nav ne leģendu, ne pasaku. Neviens pat nepateiks, kad šis ēdiens ir dzimis un kurš bijis šī deserta autors. Informācijas vispār nav. Bet ir personiskas atmiņas, kas ir cieši saistītas ar šīm konfektēm, ar bērnību un ar brīnišķīgu ģimeni.
“Imberlah” ir vispārīgs apzīmējums ebreju saldumiem, kas tiek gatavoti sīrupā ar pievienotu ingveru. Pats nosaukums “imberlah” cēlies no vārda “ingvers”, taču ir receptes, kas neietver šīs pikantās saknes pievienošanu. Burkānu imberlaha gadījumā ingveram jābūt. Atceros šos puscaurspīdīgos oranžos kvadrātiņus, kas garšoja vairāk pēc apelsīniem, bet burkāni tajos nemaz nejutās.
Mana bērnība pagāja Grodņas ielā Daugavpilī. Šī iela sastāvēja no koka mājām, daudzām nebija ūdensvada, vienā no iekšpagalmiem bija kopēja komunālā aka, no kuras tuvāko māju iedzīvotāji smēla garšīgu un ļoti aukstu ūdeni. Sarkanarmijas un Grodņas stūrī, koka ēkā, atradās maiznīca, kas bija piesūkusies ar svaigas maizes un rozīņu smalkmaizīšu aromātu. Ielu sadalīja ceļš, kuru mums bija aizliegts bez atļaujas šķērsot, neskatoties uz to, ka automašīnas pa šo ceļu brauca ļoti reti. Bet kurš tad prasīja atļauju, ja puišeļi par nākamās spēles laukumu izvēlējās savu draugu pagalmu “otrā” pusē? Neviens.
[…]
Andrejs JAKUBOVSKIS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.50
Attēlā: Saldās burkānu bumbiņas (recepte laikrakstā)
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru