Nadežda Samusenko no Indras pagasta Zarekiem laikraksta “Ezerzeme” redakcijā pasūdzējās par to, ka ceļš līdz viņas dzīvesvietai ir tik sliktā stāvoklī, ka turp nevar piebraukt neatliekamās palīdzības transports un lūdza palīdzību. Sieviete apgalvoja, ka uz mājām ved pašvaldības ceļš, bet izrādījās, ka tā nav taisnība — ceļam ir servitūta statuss, tas nozīmē, ka ceļi jāremontē un jāuztur pašiem un pašvaldībai šī ceļa stāvoklis nav pašvaldībai būtisks.
Neskatoties uz to, Indras pagasta pārvaldes vadītāja Ērika Gabrusāne aizbrauca uz Zarekiem un personīgi apskatīja šo ceļu. Pārvalde mēģinās palīdzēt iedzīvotājai un nomainīs caurteku, kuru visticamāk sabojāja smagā lauksaimniecības tehnika. Bet tas arī viss, kas ir pārvaldes spēkos (avīzes numura iznākšanas brī-dī vietējais zemnieks, kurš izmanto šo ceļu, to jau bija salabojis par saviem līdzekļiem — aut.).
Kā zināms, ceļi ir liela sāpe visas valsts mērogā, ne tikai atsevišķā pašvaldībā vai pagastā. Bieži vien iedzīvotāju pretenzijas ir nevietā — ļaudis ir vāji izglītoti ceļu jautājumos un maldīgi uzskata, ka visi ceļi pagastos ir pašvaldības ceļi. Daudzi nemaz nezina, kam ir jārūpējas par ceļiem, kas ved uz viņu mājām. Personīgi es ieteiktu ikvienam lauku iedzīvotājam pagasta pārvaldē noskaidrot, kāds statuss ir ceļam līdz viņa mājām un izdarīt to vajadzētu tūlīt un tagad, nevis gaidīt problēmas. Tas ļaus skaidri saprast, kam ir jārūpējas par konkrētā ceļa posmu, kā arī prognozēt, cik lielas šīs rūpes varētu būt.
Tam piekrīt Indras pārvaldes vadītāja Ērika Gabrusāne: “Iedzīvotājiem noteikti ir jānoskaidro vai viņam svarīgais ceļš ir pašvaldības ceļš, vai tas tomēr ir valsts ceļš, vai arī tam ir servitūta ceļa statuss. Nav jāgaida, kad kaut kas notiek, jāuzzina laikus. Pašvaldībai likums liedz finansēt servitūta ceļu uzturēšanu, remontu, izņemot atsevišķus gadījumus. Servitūta ceļi ir tikai un vienīgi cilvēka paša ziņā. Jā, pavasarī daži iedzīvotāji parakstīja dokumentus, ka pašvaldība daļēji uzņemas atbildību par viņu servitūta ceļiem. Bet tikai daļēji, piemēram, ziemā, pēc puteņiem, notīrīt sniegu. Taču, atklāti runājot, gadījumos, kad apdraudēta cilvēka veselība vai dzīvība, mēs darām visu iespējamo un neiespējamo, lai medicīniskais transports varētu pie viņa nokļūt un neskatāmies uz ceļa piederību. Kaut ar traktoru velkam, ja tas nepieciešams un mūs ir informējuši par problēmu.
Līdzekļus pašvaldību ceļu uzturēšanai valsts piešķir novadam, novads – pagastu pārvaldēm. Mēs redzam novada budžetu un skaidri zinām, ka vairāk naudas tas nevar piešķirt. Diemžēl no gada uz gadu arvien mazāk līdzekļu piešķir pašvaldības ceļu uzturēšanai. Par iedalītajiem līdzekļiem mēs nespējam aizlāpīt visus robus, jo ļoti daudz naudas ziemā noēd ceļu tīrīšana un vasaras darbiem tikpat kā nekas nepaliek.
Pirms novadu izveides, kad strādāja pagasta padomes, ceļu fonds bija atdalīts no kopējā budžeta, tad naudas ceļiem bija vairāk, varējām paveikt daudz vairāk. Piemēram, Robežniekos tolaik sakārtojām ļoti daudzus ceļa posmus. Tagad šādus darbus plānojam pavisam maz. Šogad paredzēts sakārtot vien dažus ceļa posmus: apbraucamo ceļa posmu Vaivodos; salabosim ceļa posmu līdz Maksimovas kapiem; vienu ceļa posmu esam palabojuši Piedrujā; saremontēsim ceļa posmu Indrā aiz Vaivodiem līdz Bartuļiem, kur pēc četru gadu solījumiem sākuši ierīkot elektrības līniju.
Pērn labojām ceļa posmu uz Vaicuļevas pusi. Pat ar ļoti niecīgiem līdzekļiem darām, ko varam. Bet tie ir tie ceļi, kur varam likumīgi ieguldīt naudu. Servitūta ceļos tādu iespēju mums praktiski nav, jo tie nav pagastu ceļi.
Katru gadu vairākas reizes esam lūguši, lai noasfaltē ceļa posmu Vaivodi-Indra, bet neviens to nav izdarījis un šodien neizdarīs. Ļoti nepieciešams ceļa posms, ko arī esam lūguši, no Vaicuļevas pa taisno uz Vaivodiem, lai lielajam zemnieku saimniecību transportam nav jābrauc caur Indras ciematu, kā tas notiek tagad. Valstij jāpadomā, kā uzbūvēt šo apbraucamo ceļu, varbūt jāfinansē kopā ar pašvaldību, bet šo ceļu mums vajag.
Problēmas gadās arī uz valsts ceļiem. Burtiski vakar uz ceļa Robežnieki-Skuki sabiedriskās satiksmes autobusam nokrita degvielas bāka. Greiders bija ticis līdz Skukiem, apgriezās un aizbrauca atpakaļ. Skaidrs, ka lietus ilgi nav bijis un ceļu grūti nogreiderēt šādos apstākļos. Lai gan ar valsts ceļu uzturētājiem mums ir laba sadarbība, kad zvanām un runājam, viņi mums nekad neatsaka, bet šoreiz situācija izveidojās tāda, kāda tā ir.”
Ilgākā sarunā ar pārvaldes vadītāju vēlreiz pārliecinājos, ka ne Indrā, ne Robežniekos, ne Piedrujā cilvēks netiks atstāts viens pret vienu ar savu bēdu. Tamdēļ nav jāmeklē ceļš uz redakciju, pietiek aiziet uz savu pagastu un lūgt palīdzību. Iespēju robežās tā tiks sniegta. Taču nevajag aizmirst, ka šīs iespējas nav bezgalīgas.
Juris ROGA
0 komentāru