Šogad mums ir paveicies – četras brīvdienas gaidītajos un visu mīļajos Līgosvētkos! Gan pārāk nekarsēja saule, kā tas bija jūnija sākumā, gan apmākušies mākoņi, gluži kā pēc pasūtījuma, paslīdēja garām Jāņu nakts ugunskuriem. Vārdu sakot, varēja izpriecāties pēc sirds patikas no saules rieta līdz rītausmai, bet, ja vienas dienas bija par maz, varēja izmantot nākamo. Turklāt uz Jāņiem Latvijā bija sabrūvēts miljoniem litru alus, bet teicamus sierus prot siet katrā viensētā.
Dzeltenie, baltie un noteikti ar ķimenēm no leknajām Latgales pļavām. Starp citu, arī siena pļauja šovasar solās būt ražīga, žēl tikai, ka krasi samazinās ragulopu skaits lauku viensētās, no kurām daudzas palikušas tukšas. Liekot roku uz sirds, es riskēšu prognozēt, ka Saulgriežu svētkiem šogad nebija lemts palikt Latvijas vēsturē kā visgaišākajiem un vislīksmākajiem. Divdesmit gadu demokrātiskā labuma lika rūgti vilties un ieslīgt parādu jūgā. Domāju, ka pie ļoti daudziem nakts ugunskuriem pēc tostu uzsaukšanas par godu Jāņiem un Līgām pierastā sarunu jautrība izsīka un pievērsās aktuālajai tēmai: kas gaida mūsu dzimteni un mūs.
Seno orākulu un jaunizcepto pareģotāju satraucošās prognozes par gaidāmo pasaules galu jau nākamajā gadā mēs, Latvijas iedzīvotāji, uztveram gandrīz kā realitāti. Pat Valda Dombrovska izdotā grāmata, kurā ministru prezidents māca pasauli, kā pārvarēt krīzi, nedod tautai pārliecību un mieru. Pirmkārt, mēs šo politisko šedevru vēl nepaspējām izlasīt, otrkārt, kā var mācīt citiem to, ko pats neproti. Vai arī Ministru kabineta vadītājs arī šodien netic gandrīz jau notikušajam Saeimas atlaišanas faktam – visas tautas nobalsošanas iespējamais iznākums jūlija beigās nerada šaubas. Tāds ir reāls uzticības, bet precīzāk neuzticības votums premjera partijai, kuras reitings, kā saka, noslīdēja zemāk par grīdlīsti. Visai interesanti ir tas, par kādu naudu partija, kura nosoda un atmasko oligarhus, arī tagad turpina apdāvināt katru ģimeni ar dārgiem bezmaksas politiskiem izdevumiem, kurus mēs sistemātiski atrodam savās pastkastēs. Vai tiešām par partijas biedru nauduī Toties aizejošā prezidenta Valda Zatlera autoritāte stipri cēlusies?
No kā vadījās prezidents, kurš pirmo reizi neatkarīgās LR vēsturē pieņēma tik radikālu lēmumu, var tikai nojaust. “Zaļo zemnieku” uzsāktā aizkulišu intriga pirms prezidenta vēlēšanām laupīja Valdim Zatleram izredzes palikt uz otro termiņu, un ķirurgs izmisumā tūdaļ ķērās pie vadošo orgānu amputācijas. Moments izraudzīts precīzs: sliktāk vadīt valsti vairs nav iespējams, tādēļ tauta, kura izsmēlusi savas pacietības potenciālu un ieguvusi pagaidu varu, noteikti atbalstīs bijušo prezidentu gan plebiscīta laikā, gan rudens vēlēšanās. Protams, ja Valdis Zatlers radīs savu partiju, kas pilnībā ticams. Par to liecina arī viņa nesenā atteikšanās no aiz- ejošā prezidenta pagaidu dzīvokļa, kura īre ir ļoti dārga. Nav izslēgts, ka ļoti drīz “Vienotības” veselie spēki paši mēģinās pievienoties jaunajai partijai, bet ne otrādi, kā to pastiprināti mēģināja darīt Solvitas Āboltiņas komanda.
Nav ļaunuma bez labuma: sarežģītā politiskā situācija ļauj Valdim Zatleram pacelties politisko notikumu virsotnē. Viņš kļūst arī par valsts cerību, turklāt vēl pēc četriem ražena darba gadiem viņam var pavērties reālas iespējas tik ievēlētam vēl uz diviem termiņiem. Tas ir tā vērts. Un ir galvenais – cilvēku ticība un cerība. Šajā sakarā ļoti interesanti zināt, kā rīkosies nācijas jaunais vadītājs Andris Bērziņš. Divu spēcīgu līderu asa konkurence var dot labumu daudzcietušajai Latvijai. Apnikušo politikānismu var nomainīt pragmatiskas idejas, kas palīdzēs bez iedzīvotājiem palikušajai valstij reanimēt ekonomiku un pamazām rāpties no parādu bezdibeņa, kurp Latviju iegrūdusi pastāvīgi valdošā elite. Cik ilgi var meklēt ienaidniekus un vainīgosī Būtu laiks iemācīties cienīt kaimiņus, bet ar “nīsto” Krieviju var gūt maksimālu ekonomisko labumu – no savstarpēji izdevīgas sadarbības, nevis okupācijas nodarītā kaitējuma aprēķināšanas. Ne jau okupanti un oligarhi vainojami tajās daudzajās nelaimēs, kas iegrūda mūs bezizejas dūksnājā.
Nav šaubu: mums vajadzīga jauna ideoloģija, tikai ne nacionāla, bet valsti vienotāja ideoloģija. Tikai tad latvieši kopā ar krieviem, poļiem, baltkrieviem un citām mazākumtautībām plecu pie pleca varēs izvilkt valsti no ekonomiskā sabrukuma, politiskās vilšanās un totālās bezizejas purva. Īsts patriotisms palīdzēs simtiem tūkstošu labāko, pilnībā vīlušos cilvēku atgriezties no svešām zemēm savā dzimtenē. Turpretim pagaidām turpinās nesekmīgu referendumu neprātīgais gads, kas tikai pastiprina daudzcietušās valsts likstas. Un mākslīgi radīto jauno nacionālisma vilni pilnīgi pamatoti salīdzinu ar idiotisku mēģinājumu dzēst uguni ar benzīnu.Daktera Zatlera diagnoze jeb Ceļā uz pilsoņu sabiedrību
Tā gribas ticēt, ka beigu beigās mūs pārņems veselais saprāts, un tuvākajos mēnešos katrs vēlētājs sapratīs vissvarīgāko: viss atkarīgs tikai no viņa. Gan tautas nobalsošanā, gan parlamenta vēlēšanās vēlētāji pieņems pareizus lēmumus, kas arī palīdzēs Latvijai atgriezties plaukstošo valstu saimē.
Šaubu nav: tā dzīvot nevar. Slimajai valstij dakteris Zatlers noteica precīzu diagnozi: tā ir augstā-ko varas ešelonu rīcībnespēja. Zaudētie divdesmit gadi un sabiedrības demokrātiskās attīstības neizmantotā iespēja – lūk, galvenā apsūdzība varasvīriem. Grūtajā cīņā tauta atguva neatkarību un izcīnīja brīvību – Dieva doto otro dāvanu pēc dzīvības. Jaunā vara nonāca pašmāju birokrātijas rokās, kas, apzināti sadalījusi tautu labās un sliktās nācijās, sāka rakstīt likumus bagātnieku interešu labā. Tautas ievēlētie pārstāvji no titulēto nācijas tā aizrāvās ar zivju ķeršanu duļķainā ūdenī, ka nepamanīja milzīgo plaisu starp bagātajiem un nabagajiem, kuri sastāda gandrīz vai pusi Latvijas iedzīvotāju.
Nav iespējams apturēt korupciju, kas sasniegusi draudošus apmērus. Nesenajā intervijā LNT prezidents Valdis Zatlers drosmīgi paziņoja: “Ir jābūt godīgiem pret sevi – Latvija tiek uzskatīta par mafiozu valstiņu, un tā nav labākā reputācija.”
Tautas balsošana un ārkārtas vēlēšanas ir pēdējā iespēja, kuru mums deva augstu godātais Valdis Zatlers. Latviju var un vajag izvilkt no vispārējās kaunpilnās nabadzības gūsta, augošās dzīves dārdzības un cilvēku katastrofisko zaudējumu gūsta. Ja mēs neizmantosim prezidenta doto iespēju, tad par baismīgu realitāti var kļūt sociālantopologa Roberta Ķīļa prognoze par pensiju sistēmas tuvo krahu.
Prezidenta bijušais stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs publiski paziņoja, ka tuvākajos piecos gados depopulācijas dēļ reģionos vecos cilvēkus pensiju vietā gaida nabadzības pabalsts. Bez pensiju sistēmas taču iztiek Ķīna, valsts ar plaukstošu ekonomiku, vai mēs esam sliktākiī Šādai drūmai prognozei ir viegli noticēt: jau tagad vairākums Latvijas pensionāru ir spiesti eksistēt uz pensiju rēķina, kas būtībā arī ir nabadzības pabalsti. Nebeidzamos budžeta konsolidācijas mēģinājumos varasvīri to ir deformējuši tiktāl, ka medicīna kļūst par nepieļaujamu greznību, bet daudziem veciem cilvēkiem trūkst santīmu zālēm.
Domājiet, godājamie lasītāji!
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru