Dzirdēju, ka drīzumā plānots turpināt gurķu svētku svinēšanas tradīciju Krāslavā. Jūlijā tas pulcinās tos cilvēkus, kuri audzē šos dārzeņus, kā arī tos, kuri lieto gurķus uzturā. Bez visa pārējā svētku laikā paredzēta Gurķu karalienes ievēlēšana, ēdienu degustēšana, pieredzes apmaiņa šīs kultūras audzēšanas tehnikā. Bet lai tas viss notiktu, sākumā gurķi jāizaudzē.
Kas tad tie ir par dārzeņiem? Atbilstoši M. Neištata augu noteicējam sējas gurķis (cucumis sativus) pieder pie ķirbju dzimtas, augļu dārzeņiem. Cucumis dzimta cēlusies no ķeltu vārda cucuma (tukšs trauks) — varbūt augļa formas dēļ, bet varbūt tāpēc, ka daži gurķu veidi tiek izmantoti kā trauki. Starp gurķu šķirnēm ir tādas, kuru augļi sasniedz aptuveni 0,5 metru garumu, bet ir arī ļoti mazi — tā sauktie pipargurķīši.
Šie dārzeņi ir lieliski nektāraugi. Ziedi dzelteni, zvanveidīgi, viendzimuma. Kāta ziedi izvietoti pušķīšos. Kāta ziedus nereti dēvē vēl par vēja ziediem un norauj, taču to darīt nedrīkst, jo šie ziedi vajadzīgi apputeksnēšanai.
Gurķu dzimtene ir Indijas, Indoķīnas, Dienvidķīnas tropiskie rajoni, kur līdz šim laikam sastopams viens no šī dārzeņa savvaļas veidiem. Turklāt ļoti sen tas izplatījies arī citās teritorijās. Piemēram, Ēģiptē gurķi bija pazīstami 3000 gadus pirms mūsu ēras. To attēli saglabājušies Senās Ēģiptes dievnamu freskās. Gurķu lauka vidū ēģiptieši uz diviem trim mēnešiem uzstādīja telti, kur svelmainajā saulē nosēdināja nabaga sargu.
Grieķijas dziednieki ieteica ēst gurķus gremošanas uzlabošanai un sirds slimību gadījumā. Gurķi satur cukuru, ēteriskās eļļas, olbaltumvielas. Gurķus labi pazina senie grieķi. Vēl Homēra laikos bija tāda gurķu pilsēta Sikiona. Bet senie romieši cauru gadu audzēja gurķus lecektīs, pēc tam sālīja kublos, tieši tā, kā mēs tagad.
Starp tautām, kuras kontaktējās ar Bizantiju, gandrīz vai pirmie gurķus sāka audzēt slāvi. Un jau no viņiem šie dārzeņi nokļuva pie vāciešiem un baltiem. Viens no visizplatītākajiem ēdieniem Krievijā XVII gadsimtā bija tā saucamā “melnā zupa”, tas ir, zupa, kur gaļu vārīja gurķu sālījumā, pievienojot dažādas garšvielas un saknes. Latvijā gurķus sāka audzēt ne uzreiz. Mūsu senči ilgi tos dēvēja par “krievu āboliem”.
300 kilometru attālumā no Jemenas Republikas robežām, Indijas okeānā, atrodas Sokotras sala, kur aug “gurķu koks”. Tam ir resns un gaļīgs stumbrs, kuru sedz pelēcīga miza. Koka galotnē ir vairāki dzelkšņain zari, kas pārklāti ar cietām, raupjām lapām. Sīkus dzeltenus ziediņus ar laiku nomaina nelieli augļi, kas patiešām ļoti atgādina gurķus. Interesanti ir tas, ka stumbra audi ir diezgan mīksti, irdeni, to viegli var griezt ar nazi. Bet ārzemju selekcionāri izaudzēja jaunu visiem pazīstamās kultūras šķirni — citrongurķi. Krāsas un lieluma ziņā tā augļi atgādina šo citrusu. Arī garša ir neparasta — daudz saldāks par gurķi un svaigs kā citrons.
Garšas īpašību un sastāva ziņā gurķim ļoti tuva ir gurķumētra (borago). To izmanto okroškas gatavošanai, kā arī kā piedevu.
Elvīra BAŽENOVA
0 komentāru