Deja ir tikpat sena cik cilvēce. Tā bija un ir klātesoša un pavada cilvēku visos viņa nozīmīgākajos dzīves brīžos. Tā piepilda cilvēku ar prieku un skaistumu, iekšējas brīvības sajūtu, sajūsmu. Deja ietver sevī kultūras misiju, dod iespēju pieskarties kam lielam un brīnumainam.
Vēsturiski deja ilgus laikus bija izglītības sistēmas daļa. Daudzus gadsimtus tā bija neatņemama armijas virsnieku un sabiedrības inteliģences sagatavošanas daļa. Visos laikos cilvēki satikās, lai kopā dejotu. Un šī vēlme ir dziļi arhaiska un izriet no mūsu būtības.
Šeit es negribu runāt par deju kā skatuves mākslas daļu, jo šim dejas veidam mūsu sabiedrībā ir atvēlēta pietiekami stabila vieta. Un, paldies Dievam, ka tā ir. Es gribu runāt par dejas vietu katra cilvēka ikdienas dzīvē. Par to “pievienoto vērtību”, ko deja spēj piešķirt mūsu dzīvei un kuru mēs neizmantojam. Dejot ir tikpat dabiski kā iet. Diez vai kāds labprātīgi atteiktos no iespējas staigāt. Tad kāpēc mēs atsakāmies no iespējas dejot? Es gribu runāt par pāru dejām, kuras ir dejojamas sadzīvē mūsu godos un svinībās.
Daudzus gadus darbojoties dejas jomā, esmu novērojusi, ka vēlme dejot cilvēkos nav zudusi. Tieši tāpat kā visos laikos arī mūsu gadsimtā dejas burvība uzrunā cilvēku dvēseles. Tikai visbiežāk tās ir sievietes, kuras atsaucas šim aicinājumam, bet vīrieši meklē aizbildinājumus. Visabsurdākais viedoklis, ar kuru man nācās saskarties praksē: “Dejot nav vīrišķīgi!” Tā mēs arī dzīvojam — vīrieši iet sportot (labākajā gadījumā) vai arī dzert aliņu, sievietes iet dejot līnijdejas, vēderdejas un ko tik vēl ne. Bet komunikācija nenotiek. Pāru dejas ir vērtīgas tieši ar to, ka notiek komunikācija starp abiem dzimumiem. Pāru dejas, neatkarīgi no pašu dejotāju vēlmes, iedarbina ļoti dziļu neapzinātu procesu, kas saistīts ar arhetipiem — vīrietis un sieviete. Deja mums piedāvā uzņemties lomas, kas atmodina šos arhetipus. Dejā vīrietim jāuzņemas vadītāja loma. Dejas stratēģija atkarīga no vīrieša. Sievietei ir jāspēj saklausīt impulsus un sekot vīrietim. Jo smalkāka šī komunikācija, jo lielāks baudījums abiem no dejas. To var iemācīties praktizējot. Rezultātā vīrietis kļūst vīrišķīgāks un sieviete — sievišķīgāka. Vai tas nav tas, kas mums, mūsdienu cilvēkiem, tik ļoti vajadzīgs?
Šī raksta mērķis ir radīt telpu pārdomām un, iespējams, diskusijai par šo tēmu. Kā arī es vēlētos apzināt tos cilvēkus, sabiedrības daļu, kas būtu ieinteresēti iesaistīties un attīstīt šo jomu mūsu pilsētā vai pat novadā. Visā pasaulē, arī Latvijā — Rīgā un daudzās citās lielākās un mazākās pilsētās tiek praktizētas deju nodarbības, kur sanāk pieauguši cilvēki — vīrieši un sievietes, lai mācītos dejot pārī. Tāpat vien, sava prieka pēc, lai ienestu savā dzīvē, varbūt arī sava pāra dzīvē, jaunas krāsas, sajūtas, prieku.
Dejot ir vīrišķīgi! Uzņemties atbildību par savu dzīvi ir drosmīgi! Deja ir viens no veidiem, kā piepildīt savu dzīvi ar jaunu saturu. Ļoti vēlos, lai pāru dejošanas tradīcija atdzimtu un attīstītos Krāslavā, tāpēc gaidīšu atsauksmes, ierosinājumus un pieteikumus uz savu e-pastu: [email protected] vai arī pa tel. 29461575.
Lidija TRUŠELE, deju solotāja
0 komentāru