“Tēvs ir nākošais pēc Dieva” /V. Mocarts/
Septembra otrā svētdiena tiek atzīmēta kā Tēva diena. Latvijā šo dienu svin tikai neilgu laiku, tomēr ar katru gadu tā iegūst aizvien lielāku popularitāti. Latvijā ir ļoti daudz mīlošu un gādīgu tēvu un vectēvu, kuri ikdienā sniedz savai ģimenei nenovērtējamu atbalstu. Tāpēc arī tēvi un vectēvi ir pelnījuši atzinīgus vārdus un dienu, kurā viņus īpaši godina visa ģimene un sabiedrība kopumā. Neraugoties uz ikdienas rūpēm, šī īpašā diena vīriešiem atgādina — būt par Tēvu un Vectēvu ir būt laimīgam. Šī diena ļauj iepriecināt viņus ar jaukām dāvanām, siltiem vārdiem un stiprināt tēva un bērnu saites.
Mans vectēvs
Kad bērni izaug — vecāki noveco,
kad mazbērni izaug — vectēvi kļūst jauni.
Man ir divi gadi…
Vasarā mans pastaigu maršruts ir šāds: pirtī paspēlējos ar krūzēm un pirts slotu, tad devos uz dārzu, lai noplūktu kādu zaļu tomātu, tad devos pie vecā, labā “Zaporožeca”, tas stāvēja dārzā zem ābeles. Vectēvs ar to nebrauca, bet man gan patika pasēdēt mašīnā, paraustīt kloķus, parūkt. Vectēvs man palīdzēja pabraukt ar auto.
Man ir seši gadi…
Es ar vecākiem esmu atbraukusi pie vectēva. Ir pašas vasaras beigas un drīz es iešu pirmajā klasē. Es un vectēvs ejam salasīt riekstus no lazdas, kas aug turpat pagalmā. Lai kā es censtos un skatītos, gandrīz visi manis salasītie rieksti ir tukši. Turpretī vectēva salasītie rieksti ir pilni un garšīgi. Es nevarēju saprast, kā viņam izdodas salasīt tik daudz pilno riekstu. Vectēvs nav skops un savus salasītos riekstus atdod man.
Man ir desmit gadi…
Ir divdesmit devītais maijs. Tas nozīmē, ka nākamajā dienā man būs dzimšanas diena. Esmu mājās, kad sadzirdu klauvējienu pie durvīm. Negaidot ir ieradies vectēvs, lai mani apsveiktu dzimšanas dienā. Vectēvs man uzdāvina ļoti gardu kūku un uzdāvina skaistus ziedus. Tas liek man justies kā īstai dāmai. Tas bija negaidīts, taču ļoti patīkams apsveikums.
Man ir četrpadsmit gadu…
Esmu atbraukusi pie vectēva svinēt savas māsīcas Anniņas un brālēna Jēkaba vārda dienas. Ir sabraucis ļoti daudz radu un ir ļoti jautri. Par jautrību ir parūpējies arī vectēvs. Vectēvs iznes pagalmā savu lielo bajānu. Sākumā vectēvs mums nospēlē pāris dziesmas, bet tad ļauj katram mazbērnam iemēģināt roku bajāna spēlē. Tā tik ir jautrība. Mēs visi centāmies, tomēr nevienam nesanāca ne tuvu tik labi kā vectēvam. Toties mēs visi kārtīgi izsmējāmies.
Es ļoti mīlu savu Vectētiņu.
Ieva (Gaismas Bērns)
Krāslavas NCB bērnu un literatūras nodaļas darbinieki sirsnīgi sveic tēvus un vectēvus šajos skaistajos septembra svētkos !!!
0 komentāru