Tā arī dzīvojam — nebeidzamā cīņā starp labo un ļauno. Krāslava pilnveidojas, plaukst, arvien vairāk aicinot pie sevis tūristus un citus pilsētas viesus, kas izsaka sajūsmu par mūsu pilsētu. Dienas laikā vaiga sviedros cenšas celtnieki, remontstrādnieki, labiekārtotāji, bet tumsas aizsegā savu zemisko darbu veic tie, kam prāts ir aprobežots, bet sirdsapziņa snauž.
Protams (jau kuru reizi!), stāstījums būs par Krāslavas jaunatnes nakts piedzīvojumiem. Tādi kropļi ir mazākumā, bet tieši viņu nakts darba augļi rītā tiek pamanīti vislabāk un bojā noskaņojumu kā vietējiem krāslaviešiem, tā arī Latgales ciemiņiem, kas noteikti mēģina apciemot brīnišķīgo pilsētiņu Daugavas ielokā. Kopš tā laika, kad Krāslavas centrā tika ierīkotas videokameras, vairs netiek izsisti veikala logi, kļuva mazāk fizisko eksperimentu, kuros tika izmantotas ceļazīmes un notekcaurules. Agresijas perēkļi pārvietojās uz nomalēm — uz vietām, kur regulāri uzturas jaunatne, visbiežāk naktī no piektdienas uz sestdienu un nākamajā naktī.
Traucas gadi, jauniešu tikumi nemainās: kas par nakts izklaidēm bez vardarbībām? Sajūsma par demokrātiju turpinās, rezultāts ir paredzams: uz visatļautības un pilnīgas nesodāmības pamata pusaudžu recidīvu līkne netaisnojas, un — kur nu vēl vairāk — netiecas uz leju. Pilsēta tā arī neuzzināja to bandītu vārdus, kas pirms gada sadedzināja uz estrādes izkārto, dārgo māksliniecisko paneli. No sajustās brīvības pilnīgas vis-atļautības jauniešiem ne tikai aptumšojas prāts alkohola reibumā, bet pazūd arī realitātes sajūta. Tikai pirms pāris gadiem es stāstīju par mazo arhitektūras formu nakts grautiņiem Priedainē pie skatu torņa. Dienas laikā šo vietu apmeklē daudz tūristu, bet līdz ar tumsas iestāšanos šeit ierodas jaunie “varoņi”. Nav grūti iedomāties, ar ko viņi nodarbojas — pēc izgāztiem stabiem, sabojātiem informatīvajiem stendiem. Nesaprotamās dusmas izrādot, nakts atriebēji demolē visu, kas ir viņu spēkos. Lūk, arī augusta pirmajā piektdienā (bet varbūt arī sestdienā) nezināmie dauzoņas pārvērta no koka veidoto atkritumu konteineri skaidās, bet ar ķieģeļu, kas tika paņemti no izveidotās ugunskura vietas, palīdzību tika izdemolēts pirmais skatu torņa pakāpiens.
Jaunā iniciatīva var kļūt ilgstoša, ja mūsu kartības sargi arī turpmāk aizmirsīs apciemot mūsu pilsētas “labākos” nostūrus. Mobilajām dežūras brigādēm jau būtu jāzina tas, kas zināms daudziem. Trakojošo kompāniju dalībniekus būtu jāatpazīst. To esmu lūdzis tiesībsargājošo organizāciju pārstāvjiem arī agrāk, bet diemžēl rezultātu nav. Tūrisma objekts, ko pilsētai dāvinājuši ”Latvijas Valsts mežu” saimnieki, vienkārši sauc pēc palīdzības. Sestdien pats jutos neērti, kad uz skata torņa pusi devās kādi četrdesmit pilsētas ciemiņi no Rīgas. Tas ir gadījums, kad karote darvas sabojā mucu medus. No soliņu un galdu, kas atrodas pie skatu torņa, virsmu aprakstīšanas, “neatzītie ģēniji” savu radošo domāšanu virzījuši augšup: ne uz margām un ne uz konstrukciju nesošiem baļķiem vairs nav vietas emociju (protams, ne poētiskā nozīmē domātām) izpausmēm. Sabojāti ir pat jumtiņi virs informācijas stendiem, un tagad, lūk, pienāca kārta kāpnēm. Vai arī šeit neiztiksim bez videokameras, ierīkotas priedē?
Naivi ir cerēt, ka šo rakstu izlasīs paši publikācijas “varoņi”, ja nu tikai viņu vecāki… Ja nu pēkšņi māmiņas un tēvi aizdomāsies par to, kā viņu atvases pavada laiku naktī?
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru