Februāra naktī uznāca neliels putenis, un lauku ceļi bija mazliet aizputināti, bet tiklīdz sāka aust gaisma, bļitkotāju mašīnu riteņi jau vagoja balto klajumu. Zem kājām gurkstēja sniegs, bija sals un saule. Dvēsele gavilēja: ar pirmajiem rīta saules stariem bija jūtams gaidāmā pavasara siltums.
Copīgajā vietā pulcējās divi desmiti azartisku bļitkotāju, un sākās tāda kā slepena sacensība. Urbt pusmetru biezu ledu nebija viegli, tikai katrs zina — sliņķim veiksmi neredzēt! Sākumā labs āliņģis trāpījās pensionāram Mar-janam Kerulam, kurš ātri izvilka raudu un pāris mazu plaužu ap kilogramu kopsvarā. Taču veiksme nebija ilga: mūsu draudzīgajai kompānijai piebiedrojās nokavējies Kalniešu pāris — Pēteris un Dzintra Sardiko. Par skaudību mums, vīriem, līdera vietu vienā mirklī ieņēma daiļā dzimuma pārstāve. Divtik nepatīkami: tika aizskarta vīru patmīlība, skaļi arī nepateiksi nekādu stiprāku krievu vārdu. Veiksmes noslēpums izskaidrojams ar to, ka dzīvesbiedri katru dienu zvejo uz upes, tāpēc jau kopš vakara zina, kur urbt āliņģus nākamajā rītā.
Tā notika arī pagājušajā trešdienā. Mēs ar grūtībām pa dienu noķērām pa pāris kilogramiem upes zivju, bet Dzintra no trim laimīgiem āliņģiem izvilka divreiz vairāk. Un neatteicās pozēt: cienīgu sāncenšu patiešām blakus nebija. Bet Pēteris kā jau gādīgs vīrs viscopīgākos āliņģus atdeva savai sievai, tāpēc samierinājās ar otro vietu.
Kad uz Dzintras mormiškas āķa trāpījās brangs pusauga plaudis, kas acīmredzami agrāk bija ticis līdakai zobos, apķērīgais pāris uz āķa uzdūra dzīvo ēsmu ar spilgtu karodziņu. Pārējiem makšķerniekiem par prieku ūda nelīdzēja. Mums, pilsētas copmaņiem, arī tāpat bija kauns.
Pagaidi tikai, Dzintra!
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru