Siltāka laika iestāšanās uz planētas kļūst aizvien acīmredzamāka. Lūk, arī aizejošais novembris bija anomāli silts. Interesanta ziņa pie mums atlidoja no platuma grādiem, nedaudz uz ziemeļiem no Baltijas valstīm. Pīlādžu zaros ogās sarūga sula, ar ko arī sāka mieloties zīdastes, skaisti cekulaini putniņi no zvirbuļu dzimtas.
Papilnam sadzērušies pīlādžogu vīnu, iesilušie spārnotie ne tikai zaudē orientāciju lidojuma laikā, bet arī vāļājas pa zemi. Iespējams, tie no cilvēkiem pārņēmuši tik kaitīgo paradumu?
Izsitušās no pierastā temperatūras grafika, neadekvāti uzvedas arī zivis. Novembra sākumā noķēris pēdējo upes plaudi, es novietoju glabāšanā līdz pavasarim fīdera rīkus un pludiņmakšķeres. Pēdējā cerība uz spiningu, bet sirds neliekas mierā… Taču Daugava ceturto reizi gada laikā “iepriecināja” makšķerniekus ar stipriem plūdiem. Duļķaini ūdeņi, straume kā pavasarī, krastmalas augi zem ūdens tik stipri samazināja līdaku ķērāju veiksmes izredzes. Nā-cās pārvākties uz ezeriem.
Lūk, mēs ar paziņu Aleksandru iezīmējām maršrutus, kas pazīstami kopš jaunības gadiem, taču te tev nu bija. Jānorāda, ka pēdējos divdesmit gados malu zvejnieku ar tīkliem, rūpniecisko zvejnieku un “līdz zobiem” apbruņotu spiningistu dēļ, kuru skaits ievērojami pieaudzis, ezeru līdaku skaits sarucis līdz kritiskai atzīmei. Un šī parādība ir vērojama visās bez izņēmuma zilo ezeru novada ūdenstilpēs, bet zivkopības pasākumiem drīzāk ir reklāmas raksturs nekā praktiska nozīme. Arī šajā svarīgajā ekonomiskajā sfērā atklāti jūtama Latgales finanšu diskriminācija, ko esam veicinājuši mēs paši. Padomju laikos Krāslavā sekmīgi pastāvēja un darbojās neliela zivju audzētava, bet arī to kā visā Latvijā piemeklēja bēdīgais sabrukuma liktenis. Tā vietā nekas nav radīts, bet arī par to nav runa. Lūk, arī novedām “zilo druvu” tiktāl, ka būtu laiks parasto līdaku ierakstīt Sarkanajā grāmatā. Bet investīcijas līdz austrumu reģionam gandrīz nenonāk.
Neaizmirstamajos padomju iekārtas gados, kad benzīns bija ļoti lēts, mēs, kaislīgie copmaņi, braukājām pa visu rajonu, kura teritorijā bija vairāk nekā ceturtdaļtūkstoša ezeru! Gumijas laiva motocikla blakusvāģī, spinings mugursomā. Divas trīs rīta vai vakara copes stundas, un 5 – 6 līdaku loms nodro-šināts. Arī zvejošanas sezona no laivas bija atļauta tikai ar 20. jūniju, kas nodrošināja klusumu uz Daugavas un ezeros nārsta periodā, no kā tieši arī atkarīga “zilās druvas” produktivitāte.
Mainījās laiki, un alkatība guva virsroku pār veselo saprātu. Tagad jau ar 1. maiju motorlaivas vago Latvijas upes un ezerus, stipri traucējot nārstam, un tagad ir veltīgi apelēt pie jebkādu mēru zaudējušo zvejnieku sirdsapziņas — viņi rīkojas saskaņā ar pastāvošajiem makšķerēšanas noteikumiem. Kurš atļāva pieņemt šo nepārdomāto lēmumu, paliek noslēpums. Vēl viens pierādījums: mēs esam spiesti dzīvot slikti vadītajā valstī, bet ierēdņi rīkojas tā, kā personīgi viņiem izdevīgāk. Šā gada sākumā vietējā līmenī tika mēģināts aizliegt trolingu pielietošanu no motorlaivām dabas parka “Daugavas loki” teritorijā, bet, lai cik dīvaini tas būtu, pre-tojās tie, kuriem atbilstoši amatam ir jāaizsargā dabas intereses. Tā arī dzīvojam, vienaldzīgi vērojot, kā aizaug tīru-mi, tiek izcirsti meži un iet bojā ezeri.
Atgriezīsimies pie mūsu līdakām. Makšķerēšana ir lielisks hobijs, kas dāvā prieku pabūt pie dabas krūts un veselību. Rezultatīvs izbrauciens ir divkār- ša laime. Mūsu dienās noķert pa visu rudens dienu pat vienu vai divas līdakas ir liels retums. Visuviet iznīdētas zaļsvārces, bet te vēl anomāla temperatūra, kas neveicina šo plēsoņu barošanos. Lūk, arī nākas samierināties ar patīkamu kontaktēšanos un jaunām iepazīšanām.
Uz klusa ezeriņa, par kuru visu mūžu glabāju patīkamas atmiņas, notika iepazīšanās ar pieredzējušo spiningotāju Alfonu Leitānu. Mēs tikāmies tieši ap pusdienlaiku, bet rezultāts neiepriecinošs. Pusi dienas aktīvi zvejojot ar spiningu, uz trijiem nenoķērām nevienu zivi. Nelīdzēja nekādi viltīgi paņēmieni. Kopā ar pārinieku mēs palielījāmies ar modernām mākslīgajām ēsmām, bet jaunais paziņa parādīja pašdarinātu vizuli, ar kura palīdzību kādreiz izvilka 12 kilogramu smagu līdaku uz Užuņa ezera un pudu smagu samu uz Daugavas. Trijatā mēs vienprātīgi secinājām, ka iznīkušas līdakas ezeros, bet pa īstam nav kam rūpēties par zivju mazuļu ielaišanu tajos. Drīzāk parādītos pirmais ledus…
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru