13. decembrī krāslavieši tika aicināti uz pilsētas laukumu piedalīties svētku eglītes iedegšanas pasākumā. Ieradās liels pulks bērnu, lai kopā ar meža iemītniekiem no pasakām noraudzītos eglītes iedegšanā. Šoreiz uz planētas Zeme Krāslavā nepiezemējās lidojošais šķīvītis, neieradās burvis, nebija arī mazās raganiņas, kura iejuktu bērnu pulkā, lai blēņotos, nebija arī pilsētas saimnieka, kuru aicinātu iedegt eglīti. Nebija gandrīz nekā no iepriekšējiem gadiem, bet bija kas jauns un reizē jau tik ierasts un mīļš. Lielajai jautrībai netraucēja fakts, ka neuzkrita ne pārsliņa sniega, toties laukums bija pilns ar bērniem, māmiņām, tētiem, vectētiņiem, vecmāmiņām.
Pasākuma rīkotāji arī šogad bija parūpējušies par aizraujošu teatralizētu uzvedumu. Meža iemītnieki ieradās pēkšņi. Izlekuši un izkāpuši no automašīnas kravas kastes, visi kopā devās pie eglītes un lūdza bērnus palīgā, lai to iededzinātu, kopīgi skandinot: “Viens, divi, trīs — eglīte dedzi drīz!”. Trešā reize sanāca visskaļākā, jo palīgā nāca arī bērnu vecāki. Bet tas neko daudz nelīdzēja, tikai uzmodināja eglītes sargu. Sniegavīrs godīgi atzinās: “Jā, jā, es drusku iemigu, bet eglīti neviens nenocirta — labi sargāju! Te tā stāv — liela, smuka, slaida, kupla un koša. Vajag palūgt vēl reizi, visvisvisskaļāk!” Un, ak, tu brīnums — iedegās. Lielais cilvēku pulks tagad varēja sākt svinēt eglītes iedegšanas svētkus, bērnu bija tik daudz, tik daudz! Viņiem bija daudz jāzina, jo meža iemītnieki nekautrējās pārbaudīt viņu gudrību un jautāja, jautāja… Vai visi zina, kas ir Ziemassvētki? Vai visi zina, kādas dzied dziesmiņas Ziemassvētkos? Pie eglītes sapulcējās drošsirdīgākie bērni, kuri rāvās pie mikrofoniem, jo gribēja nodziedāt skaistās Ziemas-svētku dziesmas. Viņus, kā jau jaunos māksliniekus, sagaidīja ar vētrainiem aplausiem — o, jā, tas visiem jauniem māksliniekiem patīk!
Nu gāja vaļā rotaļas, dziesmas, dejas un konfekšu dalīšana! Salatētis ar rūķiem bija atsūtījis ļoti daudz saldumu, bet brīdināja — tos saņems tikai tie, kuri aktīvi piedalīsies svinībās!
Meža zvēriņi jautāja: “ Piparkūkas ir saceptas vai vēl nav?… Būs jācep un bērni veidoja aplīšus, bet meža zvēriņi un Sniegavīrs rādīja, kā jācep piparkūkas. Bet atkal — kāpēc šogad nav sniega? Kas par nekārtību? Ā, mākoņi neatsūtīja mums šogad sniegu. Tad jābrauc ar burvju vilcieniņu bērniem pēc sniega pašiem. Zvēriņi aktīvi palīdzēja vadīt vilcieniņu.
Nevar sacīt, ka todien bija ļoti auksts vakars, bet bija manīts daudz zaķīšu lecam. Viņi sildījās, arī bērnus aicināja sildīties kustoties, kamēr skan mūzika. Bet lapsa, tā viltniece lapsa, saka: “Cirtīsim to egli nost, kurināsim ugunskuru un visu ziemu varēsim sildīties!” Vai kā sašuta bērni: “Nē, nedosim tev to cirst, jo eglīte ir ļoti skaista. Sasildīties var, ejot rotaļās!”
Konfektes dalīja arī tiem, kuri skaitīja dzejoļus, garus un īsus. Kāds no puikām bija iemācījies pavisam nerātnu, bet pie konfektēm tika tik un tā.
Juris ROGA
0 komentāru