Ievārījums – mīļākais kārums, patīkamākās bērnības atmiņas, vecmāmiņas viltības, kā noslēpt gardumu un aizslēgts skapītis virtuvē. Tas ir brīnums, laime, kas sniedza prieku un vienmēr bija saistīts ar svētkiem, pat ja tie bija visparastākajā darba dienā. Ievārījums, džems, želeja, marmelāde, biezenis – ir daudz nosaukumu, bet būtība ir viena – augļi un ogas, kas vārītas cukurā vai medū. Gardums, kas dzimis austrumos, kļuva populārs visā pasaulē tikai pirms aptuveni 200 gadiem. Ievārījumam bija tāls ceļš ejams, un šis produkts ne uzreiz kļuva par kārumu. Sākumā to pasniedza ar pikantu gaļu un zivīm. Bet sākās viss senos laikos Persijā…
Persija, Persija – augļu paradīze! Tā sākās dziesma kādā austrumu pasakā. Tur vienmēr augļu bija pietiekami daudz. Tos ēda svaigus, gatavoja mērcēs un dzērienos, pievienoja pīrāgiem un plāceņiem. Toreiz ievārījumu pasniedza pie pikantiem ēdieniem. Tāpēc papildus augļiem un medum tam tika pievienotas visdažādākās garšvielas un garšaugi. Ievārījums piešķīra ēdienam izsmalcinātu garšu, izcēla vissmalkākās garšas nokrāsas un atviegloja smaga ēdiena sagremošanu. Bet tikai turīgi cilvēki varēja atļauties šo gardumu, nabagie ēda tikai svaigus augļus un tikai sezonā. Jau toreiz bija jautājums – kā saglabāt augļus ilgāku laiku? [..]
Andrejs JAKUBOVSKIS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.43
Attēlā: Ķirbju – apelsīnu ievārījums (recepte laikrakstā)
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru