Laiks nodod aizmirstībai daudz ko, bet 1991. gada barikāžu laiku aizmirst nav iespējams. Pēc asiņainajiem notikumiem Viļņā arī Rīgā tika saslietas barikādes, kļuva skaidrs: tagad vai nekad. Šis saldais vārds “Brīvība”, pēc kuras alka Baltijas tautas… Zem saukļa “Vienoti Latvijai”, Tautas frontes karogiem plīvot, desmiti tūkstošu brīvprātīgo galvaspilsētas ielās kļuva burtiski par dzīvo vairogu. Visā tajā bija izmisuma nozīme: pasaule sekoja tam, kā latvieši, lietuvieši un igauņi izcīna brīvību. Divdesmitā gadsimta beigās vairs nevarēja tik vienkārši sūtīt tankus pret neapbruņotiem brīvības cīnītājiem, un notika gandrīz brī- nums: pēc pusgadsimta bijušās PSRS Baltijas republikas atjaunoja neatkarību.
Arī es skaidri atceros tos notikumus. Kad vakarā televizora ekrānā ieraudzīju Iekšlietu ministrijas ēkas apšaudi un uzzināju par pirmajiem upuriem: miličiem un kinodokumentālistiem, sapratu, ka tur ir mana vieta. Mūsu redaktors Konstantīns Makņa reaģēja lakoniski: “Esi uzmanīgs, saudzē sevi, var gadīties visādi…” Atšķirībā no citiem barikāžu aizstāvjiem, es biju apbruņots ar fotokameru, un tā neaizmirstamā laika fotoattēli turpina dzīvot.
Atceres pasākumā Krāslavā sapulcējās divi desmiti barikāžu aizstāvju. To laiku notikumu dalībnieki piemiņas zīmi ar uzrakstu “Par dzimteni” pat šajā dienā kautrējas piestiprināt pie uzvalku atlokiem — ne jau apbalvojumu dēļ viņi atradās uz barikādēm.
Vēl pirms piemiņas pasākuma sākšanās Izvaltas piemājas saimniecības “Piesaules” īpašnieks Jānis Peipiņš pastāstīja, lūk, ko: “Tajā laikā strādāju Brocēnu cementa rūpnīcā, visa mūsu brigāde devās uz barikādēm. Mani, bijušo Ziemeļjūras jūrnieku, ieskaitīja operatīvajā štābā, nācās būt par izlūku, sekot, kurp pārvietojas Omon. Un tā visu barikāžu laiku. Sajūta, ka ir bīstami, nepameta mūs, pastāvīgi tika gaidītas provokācijas, tas nogurdina, bet viss beidzās laimīgi.”
Arī krāslavietis Juris Grivstāns nav no runīgajiem: “Strādāju par vienkāršu kurinātāju, taču nedomājot pierakstījos Donāta Dilbas komandā. Četras diennaktis dežūrēju Zaķusalā. Mūsu ieroči bija dzelžaina griba un ugunskuri. Trauksmes signāli skanēja nepārtraukti. Tur, barikādēs, plecu pie pleca stāvēja latvieši, krievi, baltkrievi, poļi. Lielākā netaisnība tika pieļauta vēlāk, kad cilvēkus sadalīja pareizajos un nepareizajos.”
Novada priekšsēdētājs Gunārs Upenieks, kurš pieņēma uzaicinājumu uz simbolisko barikāžu tējas krūzi, no visas sirds sveica tā liktenīgā janvāra dalībniekus. Viņš pasvītroja, ka brīvības cīnītāju ne visas cerības piepildījās, bet Latvijas galvenā nelaime ir tā, politiķi sadalīja tautu pēc politiskās un sociālās piederības. Tikai vienota nācija var radīt Latvijā uzplaukumu.
Mūsu dvēseles atkal skāra jaunas dokumentālās filmas par tā laika asiņainajiem notikumiem Viļņā un Rīgā, Ievas Akurāteres dziesmas. Plakāts maza bērna roķelēs: “Gribu dzīvot brīvā Latvijā!” Izkarot brīvību izrādījās daudz vieglāk nekā izveidot cienīgu dzīvi. Barikāžu dalībnieki savās atmiņās dalījās dedzīgi, bet skopos vārdos.
Pirms divdesmit diviem gadiem viņi cēla barikādes, bet tagad nākas jaukt nost slinkuma, ģļēvulības, melu, neīstuma un zemiskuma žogus. Visās malās atbildīgus amatus ieņem gadījuma cilvēki, kas galvenokārt arī bremzē mūsu dzimtenes progresu.
…Dega simbolisks ugunskurs, neatkarības cīnītājiem par godu skanēja patriotiskas dziesmas. Tā bija patiešām sirsnīga tikšanās.
ATTĒLOS: pie atmiņu ugunskura — Ilgvars Andžāns un Pēteris Ratkevičs; vēsturisks kadrs; barikāžu dalībnieks Jānis Peipiņš ar dēlu Armandu; atceras Juris Grivstāns; filmas demonstrācijas laikā; apskatot fotogrāfijas, Ernests Stivriņš, Žanis Nikolaičenko un Alfrēds Ostrovskis.
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru