Mūziku un dziesmu dēvē par dvēseles valodu. Un tam jāpiekrīt: nav iespējams pat iedomāties, cik nabadzīgāka kļūtu cilvēce, ja vēstures gaitu nepavadītu mūzikas un balss skaņas…. Bet tas, izsakoties attiecīgā terminoloģijā, ir prelūdija.
Tagad parunāsim par galveno: vienā no pēdējiem siltajiem aprīļa vakariem “Va- ravīksnes” skolas aktu zāle atkal, tā tas te ir parasti, tik tikko spēja uzņemt visus, kuri atnāca uz svētku pasākumu. “Gada dziesma ģimenes lokā”, tas ir mūzikas skolotājas Tatjanas Vagales lolojums, uzaicināja ciemos skolēnus, viņu vecākus, vecmāmiņas un vectētiņus, draugus — jau desmito reizi!
Pareizi norādīja skolas mācību daļas vadītāja Eva Bojarčuka — skolēniem te veicies trīskārtīgi: pirmkārt, viņiem dotas plašas iespējas realizēt savus talantus, otrkārt, viņi mācās “Varavīksnes” skolā, kas jau pats par sevi nav mazsvarīgi. Visbeidzot viņiem laimējās mācīties pie lieliskās pedagoģes Tatjanas Vagales. Tas viss kopā, piekritīšu mācību daļas vadītājai, arī kļuva par pamatu tam, ka 10. dziesmu un ģimeņu festivāls kļuva par īstiem svētkiem tiem, kuri šajā dienā iznāca uz skatuves, un visiem tiem, kuri to visu vēroja pie zālē klātajiem galdiņiem.
Tatjana Vagale vada vairākus skolas vokālos ansambļus, sākot no sākum-klasēm līdz pat izlaiduma klasēm. Viņa izkopj solistu vokālās iemaņas, strādā ar duetiem, trio… Ansamblis “Mēs kopā” un zēnu koris kļuva pazīstami pēdējā laikā (ceru, ka tālu ārpus dzimtās skolas) kā novadu un citu skašu un konkursu daudzkārtējie dalībnieki un diplomandi. Bet vēl ir “Zvaigznīte”, “Saulīte”, “Draudzība”, vokālā studija, pirmo, vienpadsmito, divpadsmito klašu ansambļi. Bet skolas himna, kuru “Varavīksnes” bērni pazīst un izpilda gandrīz vai no sagatavošanas klasēm, tās autortiesības arī pieder Tatjanai Vagalei.
Divas savdabīgā atskaites koncerta stundas aizritēja gluži kā viens mirklis: audzēkņu uzstāšanos nomainīja skumjā saksofona melodija, ugunīgie austrumu deju ritmi, spēles ar zālē klātesošo līdzdalību. Tatjana ne tik daudz vēroja savus audzēkņus, cik juta viņiem līdzi katra priekšnesuma laikā. Vienkārši par dziesmām es tās nosaukt nevaru: katra no tām — gluži kā maza dzīve, kā pabeigta miniizrāde. Bet vēl todien bija daudz ziedu no izpildītājiem, kolēģiem skolotājiem un vecākiem — kā pateicība par svētkiem un par ceļazīmi radošajā dzīvē, kuru pedagoģe dāvājusi mūsu bērniem.
… Ļoti gribas ticēt, ka nākamgad aprīļa beigās bērni atnesīs mājās ielūgumus uz kārtējo 11. “Gada dziesmu”. Un mēs obligāti atnāksim. Par to nav jāšaubās!
Marina NIPĀNE
0 komentāru