Katram no mums gadās kļūdīties. Arī kā vecāki dažkārt rīkojamies nepareizi. Taču, audzinot savu bērnu, vai mēs spējam izprast viņa domāšanu? Vai mēs zinām, kas viņam vajadzīgs, lai varētu justies laimīgs? Vai spējam būt labi vecāki? Vai vienmēr zinām, kā vajag rīkoties? Ja esi pats uzaudzis veselīgā ģimenes gaisotnē, tad vismaz ir priekšstats, no kā varētu ņemt piemēru. Tad ir vēlēšanās audzināt savu bērnu tieši tāpat, kā to darīja vecāki. Taču, ja nākam no mājām, kurās nejūtamies īpaši laimīgi, pastāv iespēja, ka, pavisam negribot, atkārtosim savu vecāku kļūdas audzināšanā. Kā no tā izvairīties un neiekrist šādās lamatās? Te būs 7 signāli, kas liecina par vecāku kļūdām bērnu audzināšanā.
1. Jūs pieprasāt, lai tieši jūsu bērns būtu paraugbērns. Bieži ir novērota situācija, kad bērnam vecāki izvirza augstas prasības un raugās, lai tās tiktu izpildītas. Pārmetumi, dusmās saraukta piere, ja kas nav kārtībā, — tādās situācijās tā ir parastā aina. Nemitīgi skan vārdi: tev vajag to izdarīt! pacenties! nedrīkst! Mazajam tas nozīmē, ka viņš nav pietiekami labs. Ņemiet vērā — pēc tādām situācijām jūsu bērnam radīsies mazvērtības izjūta, kas pavadīs viņu arī pieaugušo dzīvē.
2. Jūs nemitīgi vadāt un kontrolējat savu bērnu. Reālajā dzīvē tas izpaužas sekojoši — dēlam vai meitai nav tiesību paust savus uzskatus, tikai jūs drīkstat lemt, kas ir labi un kas — slikti. Ja jūs dusmojaties uz bērnu, tātad viņš vienmēr ir vainīgs. “Mājās nav vietas bērnu kaprīzēm,” — jūs sakāt asā tonī un īpaši neizvēlaties metodes, kā “lauzt sīkā niķus”. Tā ir kļūda. Bērnam, kura vēlmes netiek respektētas ģimenē, būs nopietnas grūtības turpmākajā dzīvē, kontaktējoties un esot saskarsmē ar citiem cilvēkiem.
3. Jūs izmantojat “mutes aizbāšanas” metodi. Nenoliedzami, ka katrā ģimenē ir savi noteikumi un likumi. Savukārt, ja Jūs nemitīgi iegalvojat savam bērnam uzskatu, ka ārpus mājas sienām neko nedrīkst stāstīt par to, kas notiek ģimenē, nevienam nedrīkst prasīt palīdzību. Uzmanību! Šādā gadījumā jūsu bērns augs pārliecībā, ka ar visām problēmām viņam jātiek galā pašam. Kad viņš izaugs, viņam būs grūti lūgt kādam padomu vai palīdzību.
4. Vaļsirdīga savu jūtu izpausme jūsu mājās nav vēlama.Ja bērns ļauj vaļu savām emocijām — dusmojas, skumst, raud — jūs esat neapmierināts un dusmojaties, jo, jūsuprāt, tā nedrīkst. Taču ņemiet vērā — bērniem, kam pavēlēts apvaldīt savas jūtas, pieaugušo dzīvē bieži ir problēmas ar veselību. Visbiežāk viņiem ir kuņģa čūla, depresija, galvassāpes vai dažādas neirozes.
5. Jūs savā ģimenē izmantojat bērnu kā starpnieku, kā savstarpējās saziņas līdzekli. Piemēram, jūs savai meitai sakāt: “Ej un noskaidro, vai tētis vēl dusmojas uz mani. Pasaki viņam, ka es viņu mīlu.” Meita jūsu lūgumu izpilda un dzird no tēva: “Pasaki mātei, ka man viss vienalga. ”Vai jūs domājat, ka meita šādā situācijā jūtas labi? Visdrīzāk viņa domā, ka ir neveikla un nav spējusi palīdzēt mammai. Ja jūsu ģimenē bērnus iesaista vecāku attiecību noregulēšanā, viņi drīz vien sapratīs un jutīs, ka tiek izmantoti. Bet bērna psihi nedrīkst apgrūtināt ar problēmām, kurām viņš vēl nav nobriedis un gatavs.
6. Jūsu vārdi ir pretrunā ar jūsu darbiem. Piemēram, meitiņa jūs apskauj un vaicā: “Vai tu mani mīli?” “Nu pro-tams, jā!” — jūs atbildat un raisāties no viņas skavām. Bērns tādā situācijā jūt, ka gribat tikt no viņa vaļā. Meitene tā saņem divu veidu informāciju: “Mīlu tevi” un “Ej projām”. Ja šāda situācija atkārtojas bieži, bērnam rodas izjūta, ka viņš jums traucē, un, kad būs pieaudzis, iespējams, centīsies tuvoties cilvēkiem, kas viņu atstumj, un atkal kārtējā vilšanās jūsu bērna dzīvē.
7. Jūsu ģimenē nav vietas priekam un rotaļām. Šādu ģimeņu moto ir: “Esi nopietna, strādā, no tā atkarīga tava vērtība, es strādāju jūsu dēļ…” Bērns dzird pamācības par upurēšanos un palīdzību citiem. Vai jūs zināt, kādas var būt sekas šādai audzināšanai? Visdrīzāk tāds bērns pieaudzis atteiksies no savām vēlmēm, kļūs par pašmocekli, kas vienmēr un visur centīsies visiem palīdzēt un iztapt.
Materiālu izveidoja Velta DAŅIĻEVIČA, Krāslavas pamatskolas psiholoģe KIF programmas “Kopā ar ģimeni un skolu” atbalstītā projekta “Mēs esam īpaši, jo mēs esam” ietvaros
0 komentāru