Novembra sākumā Kalniešu pagastā notika lauksaimnieku balle, kas tika papildināta ar medību trofeju izstādi, jo daudziem zemes un lopu kopējiem medības ir vaļasprieks.
Zīmīgi, ka šoreiz medību trofejām nebija pievienota klāt nekāda informācija, kas savulaik bija ierasta prakse Kalniešu medību kolektīva vadītāja Egila Muskara organizētajās tradicionālajās medību trofeju izstādēs, kurās labāko medību trofeju īpašnieki tika apbalvoti ar diplomiem un medaļām. Taču uz galda bija nolikti iepriekšējo gadu katalogi un varēja pašķirstīt arī fotoalbumu. Bet par šīs izstādes trofejām ballē stāstīja mednieki paši. Uzreiz ir jāatzīmē, ka šī izstāde netika rīkota medaļu dēļ un tajā maz jaunu trofeju. Citādi noformējuma ziņā tā neatpalika no izstādēm, kuras Kalniešu vārdam lika skanēt tuvu un tālu.
Trofejas izstādei piedāvāja paši mednieki no tā, kas nu kuram bija, bet visu noformēja tautas nama vadītāja Lilija Maslovska. Izstādē dominē stirnāžu ragi, bet, kā man pa- stāstīja satiktie mednieki — Vladislavs Rukmans, Igors Nipāns un Pjotrs Nipāns, starp tiem nav jaunu trofeju. Lai gan licences šo dzīvnieku šaušanai ir, Kalniešu mednieki nolēmuši viņus pasaudzēt un šauj tikai tādā gadījumā — ja trofeja — ragi — ir neapšaubāmi izcili. Tie, kuri vēlējās apskatīt jaunākās trofejas, apstājās pie aļņu ragu kolekcijas, kur trīs mednieki — Aleksandrs Ivanovs, Viktors Birums un Romualds Varnass — izstādīja pērn iegūtus aļņu ragus. Bija arī vēl daži šādi eksponāti, bet — iegūti agrāk. Patiesi lieliski eksponāti, bet ne zelta medaļas vērti, jo kritēriji ir ļoti augsti… Pjotrs Nipāns apgalvo, ka aļņa zelta ragi Kalniešos bija apskatāmi tikai pirmajā medību trofeju izstādē, turklāt tā nebija vietējo mednieku veiksme, bet gan viena Svariņu mednieka uzstādītais rekords.
Šīs izstādēs noformējumā bija apskatāms arī paliels suvenīrs, kas uzskatāmi parāda, kā praktiski var pielietot medību trofejas un to piedāvāja Ivans Solims no Krāslavas.
Interesenti varēja apskatīt lūša galvaskausu, bet Egils Muskars izstādē piedāvāja to, kas visvairāk sajūsmina bērnus — izbāzeņus. Vissīkākajās detaļās varēja izpētīt lūsi, vilku un tini jeb āmriju, tas ir liels caunu dzimtas plēsējs, un tā ir vienīgā suga tiņu ģintī. Vilks un tinis ir no Krievijas, Egils pie tiem abiem ir ticis pateicoties savam plašajam draugu lokam. Savukārt lūsis ir paša trofeja.
“Vilki pēdējos gados vispār pie mums nav manīti,” stāsta Pjotrs. “Turklāt tagad no vilka medībām nav nekāda izdevīguma. Agrāk kolektīvam tika piešķirti dažādi bonusi, tagad tā nav. Bet vilks pēdējos gados mūs nav apciemojis, ja bijuši, tad garāmejoši. Savukārt lūši gan parādās arvien biežāk un nodara skādi stirnu populācijai, sevišķi ziemā dziļā sniegā stirnai nav nekādu izredžu aizmukt.”
Kalniešu medību kolektīvā ir ap 30 mednieku, no tiem 4-5 ir dzinēji, kuri pastāvīgi iet medībās, bet nav mednieki. Kolektīvs salīdzinoši jauns, bet ir arī vecmeistari — Jevģēnijam Ļaperam apritējuši 72 gadi un viņš ir vecākais kolektīvā. Katrs centās atbalstīt izstādi, kurš atnesa vairāk, kurš mazāk, bet maliņā nepalika neviens, ja vien bija ko piedāvāt. Daļa eksponātu šurp nokļuva tieši no medību namiņa, kur līdz ar sezonas sākumu 25. oktobrī mednieki pulcējas visai bieži. Sezonā medības noris vismaz vinreiz brīvdienās, bet gadās, ka arī abas dienas pēc kārtas. Medību namiņš ir mājiņa jeb telpa, kur ir neliela banketa zāle, ūdens, kanalizācija, blakus aprīkota vieta ādas novilkšanai un dzīvnieka sadalīšanai.
Tomēr mednieki nav bezsirdīgi cilvēki un arī viņiem ir jūtas. Pjotrs apgalvo, un pārējie divi viņam piebalso, ka no visiem dzīvniekiem vismazākais žēlums ir pret mežacūkām, jo tās nodara lielu skādi zemnieku laukiem. Tiesa, zemnieki jau ir pielāgojušies un savus laukus apstrādā ar ķimikālijām — tajos dzīvnieki iebrien nelabprāt. Savukārt šaut aļņus gribas tad, ja var iegūt labu trofeju, bet visvairāk žēl stirniņu. Tālab mednieki cenšas iegādāties labus ieročus un uzturēt tos pilnīgā kārtībā, lai trāpījums būtu uzreiz nāvējošs un dzīvniekam nav jāmokās.
Pjotrs: “Šogad kolektīvam bija 11 licences aļņu šaušanai, līdz 15. novembrim izlietotas visas. Pērn varēja nošaut 66 mežacūkas, arī šis limits tika izpildīts, šogad jau 80, bet pagaidām nevar pateikt, kāds būs rezultāts. Mežacūku dēļ kolektīvs iegādājās pat sal- dētavu, kur uzglabāt gaļu, līdz brīdim, kamēr tiek sagaidīti analīžu rezultāti. Stirnas nešaujam jau divus gadus, lai gan licences mums ir. Nolēmām pasaudzēt, un tam ir iemesls — agrāk vienā barā bija 20-30 stirnas, bet šogad lielākais stirnu skaits, ko vienā barā saskaitīja mūsu mednieki, bija piecas.”
Juris ROGA
0 komentāru