Lūk, arī pagāja valodu referendums ar neauglīgām diskusijām par sabiedrības integrāciju. Rezultāti ir prognozējami, kas principā neatrisina divu etnisko kopienu problēmu. Un, manuprāt, pēdējie referendumi, kā arī Saeimas atlaišana, izņemot veltīgus budžeta līdzekļu tēriņus, mums neko nedeva.
Turklāt valsts parāds pārsniedz piecus miljardus latu un tuvojas laiks maksāt saskaņā ar rēķiniem. Referenduma sestdiena izmaksāja divus miljonus, kamēr kūsāja kaislības, aizņēmās vēl miljardu…
Kam tas ir izdevīgi? “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” Latvijas eksportētāju un investoru kluba valdes loceklis Dans Titavs izteica savu viedokli par to, ka nacionālās nesaskaņas kurina Saeima, jo nodarboties ar politikānismu un valodas jautājumiem ir vieglāk nekā risināt globālas problēmas. Stratēģiskās analīzes jautājumi atrodas ārpus valdošo amatvīru sapratnes rāmjiem. Eksperts brīdina, ka visbīstamākais ir tas, ka nacionālās nesaskaņas var beigties ar protesta mītiņiem.
Tā gribas dzīvot normālā valstī ar ticību rītdienai, bet… Sistemātiskie mākslīgi veidotie etniskie konflikti sabiedrībā ļauj nemainīgajai valdošajai elitei sasniegt nospraustos mērķus — naidīgi noskaņot elektorātu un novirzīt tā uzmanību no aktuālām problēmām, kas, maigi sakot, neveicina cilvēku labklājības celšanos. Mūsu pašmāju tradīcija taču ir iekļūt valsts pārvaldē, lai taisītu savu biznesu uz budžeta, tarifu un šaubīgu projektu rēķina. Aizvien biežāk sākam aizdomāties, ka Eiropas investīcijas, kas tiek adresētas Latvijai, netiek izmantotas pilnā apjomā un novirzītas uz visdažādākajām sfērām, kas neveicina valsts ekonomikas augšupeju, bez kā nevar atrisināt vissvarīgākās problēmas — iedzīvotāju nodrošināšanu ar darbu un līdzekļu pelnīšanu, lai varētu dzēst milzīgos valsts parādus. Sabiedrisko ēku renovācija, labiekārtošana, lielas investīcijas tūrismā — tas viss ir labi, bet kāpēc dzelzceļa stacijā Krāslava moderno granulu ražotni uzbūvēja visuresošie zviedri, bet svarīgā jaunceltne nekļuva par Latvijas projektu? Kāpēc mūsu valsts tik viegli atteicās no tradicionālās cukura ražotnes, atdodot tirgus telpu lietuviešiem, poļiem un dāņiem? Jautājumi bez atbildes.
Skaļais valodu referendums novirzīja dibenplānā ne mazums interesantas informācijas par valsts pārvaldes tēmu. Latvijas Krājbankas likvidācijas procesā lielus zaudējumus cietīs fiziskās un juridiskās personas. Kurp skatījās kontroles orgāni? Atceros, kā nesen neveiksmīgi tika mēģināts glābt “Air Baltic”, kurp valsts pasteidzās ar saviem miljoniem ātrāk par privātajiem investētājiem. Firma “Ryanair” lidostas nodokļu paaugstināšanas dēļ nolēma par 30% samazināt reisu skaitu no Rīgas lidostas. Šogad dotācijas pasažieru pārvadājumiem tiks samazinātas par 5 miljoniem latu. Kopš janvāra paaugstināti dabas gāzes tarifi par 9,2 – 15,1%, bet ar februāri gaidāma arī apkures sadārdzināšanās.
Saskaņā ar aptaujām pasliktinājies 40% ģimeņu materiālais stāvoklis, bet bankrotējušo Latvijas iedzīvotāju skaits sasniedza maksimumu. Latvija saglabā nabadzības, bezdarba un… sliktas vadības līderpozīcijas. Tikai tagad ekonomikas ministrs sāk runāt par Latvijas attīstības koncepcijas nepieciešamību, bet kad šis darbs tiks uzsākts?
Taču ir arī “labas” ziņas: VID darbinieki saņēma 2,27 miljonus latu prēmijās, arī citi Latvijas ierēdņi atkal var priecāties par dāsniem atalgojumiem. Šogad paaugstināsies parlamenta deputātu algas, bet bijušais prezidents Valdis Zatlers varēs braukāt ar “Audi” limuzīnu par 65000 latu.
Kā tad ir ar valsti? Tauta izmirst un, ja galvaspilsētas iedzīvotāju skaits ir mazāks par 700 tūkstošiem, tad Latgalē pienācis laiks celt trauksmi. Arī tas nav pārspīlējums: mirstības pieauguma un dzimstības tempu lejupslīdes ziņā ezeru novads apsteidz visus pārējos valsts reģionus. Demogrāfiskā krīze padziļina arī darbaspējīgo latgaliešu izbraukšanu uz Rīgu un ārpus Latvijas. Visbēdīgākais ir tas, ka valsts zaudē augstāko vērtību — cilvēkus spēku un gadu plaukumā.
“Vai mūsējie atgriezīsies no ārzemēm,” pajautāju sociālajai psiholoģei Žannai Drozdovskai, kura ir kompetenta darba migrācijas jomā un interesējas par krāslaviešu, bijušo vidus-skolu absolventu dzīves gaitām: “Mūsu novadā cilvēku izbraukšanai ir masveida raksturs. Bērni, kuri palikuši dzim-tenē bez viena vai abiem vecākiem — tā parasti ir problēmtēma, ko mēs risinājām iepriekšējā sarunā. Ne vieglāk klājas arī skolēniem, kuri, likteņa spiesti, kopā ar vecākiem nokļuvuši ārzemēs. Saskaņā ar statistiku 9000 šādu Latvijas bērnu neapmeklē skolas. Bet tiem, kuri apmeklē mācību iestādes ārzemēs, krasa valodas vides maiņa bieži vien rada psiholoģisko traumu. Un, pat apguvuši angļu, vācu valodu jaunajās skolās, pusaudži gandrīz vienmēr izjūt diskomfortu. Draugu trūkuma dēļ viņi kļūst noslēgti. Kas atliek? Internets, ar kura palīdzību notiek kontaktēšanās ar dzimteni un bijušajiem klases-biedriem. Taču arī šis iepriecinājums ir mānīgs: pasaules tīmeklis tikai pastiprina vientulības sajūtu. Protams, man ir zināmi piemēri, kad mūsu skolēni ārzemēs, ieguvuši tur izglītību, iestājas augstskolās un kļūst par pieprasītiem speciālistiem ārzemju darba tirgos. Tikai tas visdrīzāk ir izņēmums — biežāk izceļotāji no Latvijas labākajā gadījumā kļūst par kvalificētiem strādniekiem. Un, dabūjuši darbu ar visai pieklājīgu algu, paliek svešumā uz ilgu laiku, ja ne uz visiem laikiem.
Zinu krāslaviešus, kuri iekārtojušies Īrijā, Anglijā, Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā un pat ASV, Spānijā, Austrijā, Itālijā, Portugālē…
Neslēpjot nostalģiju, tikšanās laikā ar mani, viņi nenožēlo izvēli: tur ir darbs un pārticīga dzīve, kā nav Latvijā. Piespiedu viesstrādnieki, dzīvojot bez bēdām, pagaidām nedomā par nākotni, bet viņu vecāki gan aizkavējas svešumā ar noteiktu mērķi — nopelnīt Eiropas pensiju.
Visbēdīgākais ir tas, ka izceļotāji, vajadzības spiesti, paliek uz dzīvi ārzemēs, un tikai daži no viņiem nopelnīto naudu izdod dzīvokļa iegādei Latvijā vecumdienām. Kamēr te plauks un zels bezdarbs un būs zemas algas, migrācijas process tikai paplašināsies.”
Cilvēku un teritoriju zaudēšana uztrauc katru no mums, taču tur, augšā, valda pārsteidzošs miers. Rodas iespaids, ka valdošajai elitei nav priekšstata par to, kas ir pienākums pret valsti un tautu. Vai sen mēs nomainījām parlamentu, bet saskaņā ar aģentūras “Latvijas fakti” datiem ministru prezidentam reitings ir mazliet augstāks par nulli, vairākumam valdības locekļu — ar mīnusa zīmi. Pēdējās vietas popularitātes skalā ieņem veselības aizsardzības ministre I. Circene, izglītības un zinātnes ministrs R. Ķīlis, kā arī vides un reģionālās attīstības ministrs E. Sprūdžs. Piebildīsim, godājamie lasītāji, ka divi pēdējie ir Zatlera Reformu partijas pārstāvji. Reformām nav lemts realizēties, un, lai novirzītu vēlētāja uzmanību no katastrofālas sociālās un ekonomiskās situācijas, arī tiek plānoti skaļi referendumi, kas neko neatrisina. Nelaime meklējama citur: sašķeltai sabiedrībai pēc etniskā principa, kad palielinās bezdibenis starp bagātajiem un nabagajiem, virzības trajektorija ir tikai uz leju, ko mēs arī vērojam.
Vēlēšanu brīvība ir svarīgākais neatkarību atjaunojušās valsts ieguvums. Tāpēc visas pretenzijas adresējiet sev, godājamie lasītāji – vēlētāji.
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru