Pamatojoties uz Dagdas pilsētas iedzīvotāja Roberta Kolitas sniegto vēstījumu, novadpētniecības biedrība “Patria” Dagdas apkārtnē rīkoja vēstures faktu izpētes ekspedīciju.
Kāda tad ir tā senā leģenda, kura slēpj sevī noslēpumu? To arī mēģināja noskaidrot ekspedīcijas dalībnieki.
Roberts Kolita, kurš daudzus savus dzīves gadus veltījis mežsarga amatam, stāsta — netālu no Vecdomes robežas, Svariņu pagasta Muranišku salas apkārtnē 1944. gadā bija izvērsta frontes līnija, kas gāja garām arī tēva mājām “Gaujaslīči”. Vācu karaspēks atkāpās, bet padomju armijas daļas uzbruka. Četras diennaktis ciema apkārtnē notika sīvas cīņas. Vācu un padomju karavīri bija nocietinājušies divās virsotnēs, kuru piekājē arī atradās dzīvojamās mājas. Tieši pretī viens otram, apmēram 700 metru attālumā, bija izveidoti ierakumi, kuri kādreiz pēc nozīmes bija izmantoti arī otrādā secībā, kad uzbruka vācieši. Nocietinājuma līnija ir labi pārskatāma arī šodien.
Veicot apkārtējā meža masīva teritorijas apskati, ekspedīcijas dalībnieki konstatēja vācu komandpunkta blindāžu, kura bija izvietota blakus pakalnā, ārpus apšaudes robežas. Tam apkārt bija izveidoti pārdomāti apsardzes vada nocietinājumi, lai novērstu uzbrukumu štābam no visām četrām pusēm.
Roberts atceras — pēckara gados ciema vecākie bērni šeit spēlēja karu, arī slēpās no vecākiem. Blindāžā bija sanesta dažāda veida munīcija, kas mētājās apkārtnes mežos. Pēc kāda laika vecāki uzgāja šo maskēto slēptuvi — un tad bērni dabūja sāpīgus žagarus par spēlēšanos ar ieročiem un bīstamiem lādiņiem.
Vācu karaspēka daļai atkāpjoties, vietējos iedzīvotājus konvoja pavadībā, piespiedu kārtā evakuēja uz Aglonas stacijas pusi, lai sūtītu uz Vāciju. Roberta Kolitas tēvs Andrejs ar ģimeni, ņemot līdzi nelielu iedzīvi zirga pajūgā, arī bija to ciema ļaužu skaitā, kuri devās ceļā. Bet liktenis lēma savādāk — pie Gaļšuna ezera, padomju armijai strauji virzoties uz priekšu, vācu karaspēka vienība tika panākta. Notika spēcīga apšaude Dagdas pievārtē pie Andzeļu ceļa — vācieši steigā atkāpās; tiem nebija laika nodarboties ar tālāku iedzīvotāju konvojēšanu. Savā vaļā pamestie Muranišku ciema ļaudis neapjuka un, izmantojot izdevību, nogriezās sānis un paslēpās meža masīvā. Kad beidzās apšaude un karaspēka daļas virzījās tālāk, Andrejs Kolita ar ģimeni pa meža biezokni griezās atpakaļ uz māju pusi. Jau no tālienes varēja redzēt, ka pamalē cēlās melni dūmi — Muranišku ciema zemnieku mājas apšaudes laikā bija nodedzinātas, saimniecības ēkas izlaupītas. Sašauta, bet neskarta palika tikai rija, kurā pēc tam vasaras- rudens periodā dzīvoja tēva ģimene. Meža masīvā vietējie iedzīvotāji uzgāja kaujas gaitā kritušos — trīs vāciešus, kā arī daudzus padomju karavīrus. Tie pēc kāda laika tika aizvesti prom nezināmā virzienā. Iespēju robežās tika savākti arī ieroči un nesprāgusī munīcija.
Mežā, netālu no mājām Andrejs Kolita uzgāja kritušu padomju karavīru. Tam mundierī bija saglabājušies dokumenti. Tēvs kopā ar kaimiņu izraka kapavietu netālu no mājas ābeles piekājē un guldīja tajā kritušo. Virsū izvietoja akmeņu krāvumu, lai plēsīgie meža zvēri neizposta apbedījuma vietu.
Kritušajam karavīram bija astoņpadsmit gadi. Dokumentos kā dzimšanas vieta bija norādīta Tambova. Vietējie iedzīvotāji pēckara gados uzrakstīja uz turieni vēstuli, cerībā, ka atsauksies kāds no karavīra tuviniekiem, bet atbilde laika gaitā tā arī netika saņemta. Vēlāk Muranišku ciema iedzīvotāji zaldāta apbedījuma vietu pārdēvēja par Karavīra ābeli.
No to dienu notikumiem ir pagājuši jau sešdesmit astoņi gadi, mainījušās paaudzes. Šodien, 2013. gada saulainā maija dienā, pateicoties Roberta Kolitas sniegtajām ziņām, ar Dagdas novadpētniecības biedrības “Patria” atbalstu tika noskaidrota kritušā karavīra atdusas vieta. Ekspedīcijas noslēgumā tās dalībnieki godināja kritušā karavīra piemiņu ar klusuma brīdi, sakārtoja kapavietu un uzstādīja pagaidu krustu.
Senā ābele, kura visus šos gadus uzticīgi ir glabājusi tai uzticēto noslēpumu, katru pavasari dāvā savu balto ziedu rotu tās pakājē gulošajam karavīram, kurš ir izpildījis svēto pienākumu pret Dzimteni.
Aivars ARNICĀNS, biedrības “Patria” vadītājs
0 komentāru