Īsi pirms Lieldienām Šķeltovā brīvā dabā pie ceļmalas krusta notika svētku pasākums, kurā piedalījās pagasta bērni un jaunatne, pieaugušie. Ciemos bija ieradies novada domes priekšsēdētājs Igors Reščenko. Pasākumu rīkoja un vadīja pagasta bibliotekāre Ļena Afanasjeva, kurai piepalīdzēja Lieldienu zaķis.
Lai satiktu Lieldienas, ļoti daudz godīgi un labi jāstrādā. Tradicionāli pirms Lieldienām ļaudis ievieš kārtību savās mājas un krāso olas. Šķeltovā cilvēki strādā un grib svētkus. Sakopta bija arī pasākuma vieta, kas cilvēku iztēlē pārtapa istabas grīdā, kuru bērni noklāja ar simts apaļiem paklājiņiem, izvietojot tos saules stariņu veidā. Pasākuma gaitā dažus paklājus saimnieki uzdāvināja ciemiņiem un vietējiem iedzīvotājiem. Interesanti bija uzzināt, kur gan šķeltovieši ņēmuši tik daudz paklājiņu, ka ar tiem pietika, lai izveidotu lielu saulīti?
Stāsta Šķeltovas pārvaldes vadītāja Irēna Maļuhina: “Pagastā ir vairāk par simts bezdarbnieku, un ik mēnesi mums jānodarbina nedaudz vairāk par 20 cilvēkiem simtlatnieku programmā. Šogad bija ļoti sniegota un auksta ziema, bet starp simtlatniekiem ir ļoti daudz sieviešu. Nav labi, ka sieviete ziemas spelgonī daudz strādā fizisku darbu ārā. Kopā visi pagasta darbinieki padomājām: varbūt kaut ko var darīt zem jumta telpās, un radās ideja. No janvāra vidus deviņas sievietes daļu laika strādāja laukā, daļu — telpās. Mums bija apģērbu pārpalikumi no humānās palīdzības, kuru saņemam caur Sarkano Krustu, jo vienmēr paliek apģērbi, kurus neviens negrib. Vienojāmies, ka simtlatnieces dienas pirmajā pusē strādāja pie sniega novākšanas vai darīja citus darbus, tad gāja uz telpām, kur viņas gaidīja lupatu kaudze, kuras vajadzēja likt lietā. Uzreiz nolēmām — veidosim paklājus. Sākumā bija doma tos šūt ar adatu, bet tad sievietes pateica: ”Nevajag nekādu adatu, mājās ir tamboradatas, un mēs tos tamborēsim!”
Tā viss sākās. Ar katru nedēļu paklāju krājās arvien vairāk un vairāk, sievietes bija ļoti ieinteresētas, nāca ar saviem materiāliem un nesa savas lupatas, jo pietrūka to, kas mūsu rīcībā bija no humānās palīdzības kravas. Sievietes mainījās, vienas vietā nāca otra un trešā, kāda šeit apguva sev pilnīgi jaunus rokdarbus, jo nekad agrāk kaut ko tādu nedarīja. Bet pats galvenais — pierādījām sev un citiem, ka simtlatnieki var paveikt sabiedrībai arī ko vairāk par ielu slaucīšanu un sniega tīrīšanu. Galarezultātā tapa simts paklāju un radās jautājums, ko ar tiem darīt tālāk? Aglonas novadā ir Salenieku pansionāts, tur mūsu piedāvājums izraisīja interesi un pēc Lieldienām daļa paklāju tiks aizvesta uz pansionātu. Daļa paklāju nonāca pie pagasta iedzīvotājiem un mūsu draugiem.
Mūsu pagasta pārvaldē strādā radoši ļaudis, kuriem vienmēr ir interesantas idejas. Bibliotekāre Ļena Afanasjeva sacīja, ka šis skaistums ir jāparāda arī citiem cilvēkiem. Tā tapa šis jaukais pasākums pirms Lieldienām brīvā dabā.”
Juris ROGA
0 komentāru