Kad un kur tas notika – nav svarīgi. Vienu dienu Latgales krietnā iedzīvotāja Vasjkas mājās sapulcējās nopietna kompānija: Vaņka Mokrijs (neviens neatceras, kad viņš pēdējo reizi nebija “pillā”), Koļa Zajacs un inteliģentais Sergejs Gavrilovičs jeb Goriničs (kādreiz nēsāja brilles, studēja kaut kādā mācību iestādē – kā viņš pats stāstīja).
Galdu uzklāja ātri: āboli bija nozagti, gurķi iemainīti pret blūzi, ko atrada Vasj-kas mājās. Vēlāk, kad Vasjka nolika uz galda tā galveno rotu – 2 plastikāta pudeles, kur kādreiz bija minerālūdens, bet tagad – grādīgais dzēriens, atradās arī maize. Tās bija tikai dažas garoziņas, bet ne no maizes vien dzīvo cilvēks.
Kad veči bija jau mazliet relaksējušies, Vaņka, izgājis pagalmā nokārtot kaut kādas lietas, paglaudīja Baronu – gandrīz šķirnes suni, laikas un takša jaukteni. Viņš atbrīvoja suni no ķēdes, jo Vaņkas Mokrija dvēselē pamodās mīlestība pret visu pasauli. Nezin kāpēc, paskatījies uz Barona purnu, Vaņka atcerējās par savu civilsievu. Brīvības savaldzināts, krancis metās aiz vārtiem un pazuda.
Pēc kāda laika, gandrīz pusnaktī, kad veči pagalmā jau apsprieda pasaules mēroga problēmas, Barons atgriezās un, priecīgi luncinot asti, nolika pie saimnieka kājām trusi.
– Vasj-ka, bet tavs suns gan ir baigi prāātīgs, atnesa mums uzkodu, – nespēdams vairs normāli izrunāt vārdus, nomurmināja Koļa Zajacs.
Sofja ČERNOVA
Turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr. 31 (22.04.2016.).
Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
“Ezerzemes” redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,38 EUR.
0 komentāru