Todien, 2. martā, Jadvigai nācās mērot tālu ceļu: no pašas galvaspilsētas līdz mājām, kas atrodas Indras pagastā, netālu no robežas ar Baltkrieviju. Zināja, ka šī ideja nav visai laba — mērot lielus attālumus padzīvojušajai sievietei, kurai ir nopietnas problēmas ar veselību, pēdējā laikā nemaz nebija viegli. Bet ko tu padarīsi, tā sanāca…
“Gan jau Dievs palīdzēs, nokļūšu līdz galam,” viņa nodomāja autobusā Krāslava — Indra, kad līdz mājai bija palicis pavisam maz. Bet tad… Kaut kāds atmiņas zudums. “Galva sareiba, metās tumšs gar acīm, atceros tikai to, ka kāda cilvēka rokas satvēra mani, neļāva pakrist ejā starp sēdvietām. Kad pagriezos, ieraudzīju jaunu puisi, kurš arī izrādījās mans glābējs. Tagad gribu izteikt viņam pateicību, toreiz nepaspēju — neaizbraucot līdz Indrai, viņš izkāpa. Par laimi, man vienmēr ir līdzi sirds pilieni, kurus es tūdaļ iedzēru un, lēni izkāpusi no autobusa, nokļuvu līdz mājām.
Uzrakstiet, lūdzu, par šo jauno cilvēku, kurš palīdzēja man. Es taču nepaspēju pajautāt, kā viņu sauc. Bet galvenais — lai Dievs dod veselību un labklājību viņa māmiņai, kura pratusi izaudzināt tādu dēlu.”
Pierakstīja Marina NIPĀNE
0 komentāru