Cienījamā redakcija!
Izlasījis laikraksta “Latvijas Avīze” 2010. gada 11. decembra numurā ļoti interesantu Ivetas Grigules rakstu “Atslēga uz slimnīcas durvīm”, es nolēmu pastāstīt par to, ko nācās izciest man Krāslavas slimnīcā, kas vēl strādā.
Pirmdien, 6. decembrī, man sāka sāpēt kāja. Sāpes nekādi nepārgāja. Trešdien es nolēmu aizbraukt pie ārsta un biju patīkami pārsteigts, kad diezgan ātri (man bija paaugstināta temperatūra) mani pieņēma ķirurģe Dana Rudaka. Viņa pateica, ka steidzami jāizdara asins analīze, pēc tam tajā pašā dienā pieņēma atkārtoti, parakstīja zāles un es aizbraucu uz mājām. Diemžēl sāpes nepārgāja, gluži otrādi — tās pastiprinājās. Ceturtdien no rīta nolēmu izsaukt “ātros”, jo putināja un palaist garām iespēju nokļūt slimnīcā man negribējās. “Neatliekamā palīdzība” atbrauca ātri, un divi ārsti burtiski aiznesa mani līdz mašīnai. Taču brīdināja, ka slimnīcā varot arī neievietot, tas, lūk, neesot atļauts saskaņā ar instrukciju. Uz kājas es nostāties nevarēju, tā sapampa. Uz uzņemšanas nodaļu mani atveda apmēram plkst. 9.30. Atnāca mediķe un pateica, ka ķirurgs esot operācijā, tāpēc jāuzgaida. Pēc aptuveni pusotras stundas man pateica, ka vajadzīgs nevis ķirurgs, bet gan terapeits. Es palūdzu ielikt mani slimnīcā (par medicīnu es maksāju regulāri). Bet par atbildi dzirdēju sakām: “Nav atļauts. Ja ar infarktu, tad bez problēmām.”
Interesanti, ja es būtu iebuksējis sniegā un nosalis, tad, skaidra lieta, uz morgu! Bet ja esmu apsaldējies — slimnīcā arī nav atļauts ievietot? Tajā pašā dienā plkst. 12.30 mani nosūtīja uz poliklīniku pie ģimenes ārsta, nepiedāvājot nekādu sanitāra palīdzību, lai pārvietotos pa aizsnigušo pagalmu (varat iedomāties — metrus simts lekt uz vienas kājas!) Labi, ka sētnieks iedeva man slotu un palīdzēja uzkāpt pa kāpnēm poliklīnikā. Ģimenes ārsts Viktors Sidorovs ir labs un uzmanīgs, tāpēc pie viņa jāpierakstās nedēļu iepriekš. Turklāt todien pieņemšana pie viņa sākās plkst. 15.00. Es nolēmu aiziet uz terapijas nodaļu, kas atrodas otrajā stāvā. Medmāsa man pateica, ka ārsta nav. Un atkal: ja ar infarktu, tad ieliktu, bet citādi nav atļauts saskaņā ar instrukciju. Lūk, arī visa medicīniskā palīdzība, kas tika sniegta man! Bet pa to laiku autobuss jau bija aizbraucis (es dzīvoju Robežniekos). Tiec mājās, kā gribi! Piecpadsmit kilometru ar garāmbraucošu mašīnu, bet vēl piecpadsmit — pa aizputinātu ceļu ar zirgu. Ceļu Veceļi — Robežnieki attīrīja tikai nākamajā dienā. Bet, ja slimnīcu slēgs, vispār nenokļūsi pie ārsta. Un baidos, ka arī “neatliekamā palīdzība” atbrauks tad, kad tā vairs nebūs vajadzīga.
Interesanti zināt, kas raksta visas šīs instrukcijas? Un kas izdeva likumus par medicīnas iestāžu slēgšanu? Kas palīdzēs mums, nomaļu iedzīvotājiem, grūtā brīdī? Vai tad tiešām politiķi, kuri saņem daudzreiz lielākas algas nekā mediķi, labāk orientējas medicīnā? Un tāpēc viņi var slēgt slimnīcas un izdot instrukcijas?
Ar cieņu — Bonifācijs MURĀNS
0 komentāru