”Kad atbraucu uz Franciju, nemācēju pateikt nevienu vārdu franciski. Pēc ilgiem, bet veiksmīgiem valodu kursu meklējumiem es apguvu svešās mēles pamatus. Nākamais solis bija sākt pielietot valodu ikdienā un uzsākt darba meklējumus, kas izrādījās ārkārtīgi liels pārbaudījums. Visur tika prasīta Francijas darba pieredze, kuras man nebija”, savus pirmos mēnešus svešumā atceras Kristiāna Arāja, liepājniece, ko no Latvijas aizveda mīlestība pret francūzi.
Kristiāna Arāja no Parīzes
Turpinājums. Sākums “Ezerzemē” nr. 91, 26.11.2013.
Pirms pieciem gadiem Kristiā-na iepazinās ar Antuānu. No sākuma viņi sarakstījās e-pastā un sazinājās skype, ik pa laikam pavadīja brīvdienas viens pie otra. Taču, laikam ejot, jaunieši saprata, ka jūtas ir daudz stiprākas nekā sākotnēji licies un ka abi vēlas uzsākt kopdzīvi. Līdz ar to radās jautājums — kurā valstī būvēt kopīgo nākotni. Tā kā Antuānam jau bija stabils darbs Francijā, bet Kristiāna biju nule beigusi vidusskolu, vienkāršākais veids bija latviešu meitenei sakravāt koferus un pārvākties uz dzīvi Parīzē.
”Braucot uz Franciju, man nebija īpašu cerību vai ilūziju, jo šo zemi nepazinu, zināju vien tik, cik biju lasījusi žurnālos un mācījusies skolā vēstures un ģeogrāfijas stundās. Taču mani spārnoja doma, ka varēšu doties skatīties Eifeļa torni kaut vai katru dienu. Jāsaka, šī mana cerība piepildījusies – šobrīd Eifeli vēroju, ik dienu dodoties uz darbu, taču emocijas vairs nav tādas, kādas bija, ieraugot to pirmoreiz”, vaļsirdīgi atzīstas liepājniece.
Kristiāna uzskata, ka ārzemniekiem Francijā nav viegli iegūt darbu, ja trūkst valodas zināšanu un nepieciešamās motivācijas. Arī darba pieredzei ir būtiska loma. “Ir daudz ārzemnieku, kuri ierodas Francijā “labākas dzīves” meklējumos, bet bieži vien viņi strādā nelegāli, jo viņiem nav uzturēšanās atļauju vai arī viņi nepārvalda valodu”.
Kristiāna atminas, ka pirmo darbavietu viņai palīdzēja atrast drauga paziņas, kuri meklēja pārdevēju vienā no lielākajiem Versaļas maizes veikaliem. “Tā kā pārvaldīju vairākas valodas un ikdienā tur apgrozās daudz tūristu, man ļāva pamēģināt”. Laika gaitā Kristiāna ieguvusi gan pozitīvu, gan negatīvu darba pieredzi, kā arī apguvusi valsts darba likumus. Šobrīd meitene strādā vienā no veikaliem, kas atrodas Elizejas laukos. Apmēram astoņdesmit procenti klientu ir tūristi.
Jautāta par integrēšanos, meitene saka — tā kā Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, viņai nav bijusi nepieciešama ne uzturēšanās, ne darba atļauja; tas ievērojami atvieglojis dzīves uzsākšanu svešā valstī. Tikai laika gaitā viņa iepazinusies ar piņķerīgo un reizēm neizprotamo franču birokrātijas aparātu, kurš, piemēram, pieprasa maksāt nodokli par to vien, ka maksā nodokli.
”Kopumā šeit iedzīvoties nebija grūti”, atklāti stāsta Kristiāna, “vienīgais, kā man joprojām pietrūkst, ir jūra. Visu savu dzīvi līdz prombraukšanai dzīvoju Liepājā, kur jūra “smēlās pie kājām”. Savukārt Francijā, lai aizbrauktu līdz tuvākajai pludmalei, ceļā jāpavada vismaz divas stundas”. Ir arī atsevišķi ēdieni, pie kuriem meitene nav pieradusi, piemēram, “lai cik tas kuriozi neizklausītos, pat pienam Francijā ir citādāka garša nekā Latvijas pienam”.
Meitene cenšas pastāvīgi sazināties ar ģimeni un draugiem Latvijā – gan izmantojot sociā- lo portālu draugiem.lv, gan skype, gan telefoniski. Tāpat vismaz reizi gadā viņa ar draugu cenšas paviesoties dzimtenē. Arī Francijā, ja Kristiāna dzird kādu runājam latviski, kas, tiesa gan, nenotiek visai bieži, viņa nekautrējas pieiet un uzsākt sarunu dzimtajā valodā. “Man vienmēr ir prieks kaut vai uz divām minūtēm satikt latvieti un novēlēt viņam jaukas brīvdienas”.
Dažreiz ciemos atbrauc draudzenes, tad liepājniece iejūtas gides lomā. “Ir viena skolas laika draudzene, kura tāpat kā es pārvākusies uz dzīvi Parīzē. Cenšamies ar viņu ik pa laikam satikties un izrunāt visu, kas uz sirds, pie kafijas tases”. Meitene dzirdējusi, ka Parīzē esot arī latviešu biedrība, taču līdz šim nav izdevies aizbraukt, jo tikšanās vieta atrodas tālu no viņas un Antuāna mājām.
Kristiāna atklāj, ka nav domājusi par atgriešanos Latvijā. “Pagaidām labi jūtos Francijā, esmu šeit iedzīvojusies. Vienīgais, ko nevaru šeit darīt — piedalīties vēlēšanās, jo pēc tautības esmu latviete”. Šo piecu gadu laikā meitene sapratusi, ka Francija nav “maizes klēts”, kā tas bieži vien no malas daudziem liekas. “Lai gan minimālā alga Francijā ir trīs reizes augstāka nekā Latvijā, arī dzīve ir daudzreiz dārgāka”. Būtiskāk par algu, pēc meitenes domām, ir salīdzinoši plašās karjeras iespējas, kuras var veiksmīgi izmantot, ja vien ir motivācija un “galva uz pleciem”.
Anna ZEMBLICKA
0 komentāru