Kazanovas pusmuižas īpašnieks Leons Plāters 1863. gadā iesaistījās poļu sacelšanās atbalsta kustībā. Leons ar bruņotiem muižas kalpiem pēc Dagdas muižkunga Zigmunda Buiņicka nodoma Baltiņu mežā organizēja uzbrukumu krievu ieroču transportam, kas devās uz Dinaburgu apspiest sacelšanos. Uzbrukums notika, bet dumpiniekus notvēra, tai skaitā arī Leonu Plāteru.
Pirms uzbrukuma cīnītāju grupa L. Plātera vadībā nodeva zvērestu Krāslavas baznīcā, ko pieņēma vikārs Jans Bolcevičs. Priesteri cara valdība notiesāja uz 20 gadiem ieslodzījumā, Leons tika sagūstīts, aizvests uz Dinaburgas cietoksni, notiesāts uz nāvi. Bija pavēle Leonu nošaut 26. maijā. Par to zināja radinieki, bet tikšanos pirms nāves neatļāva. Māte, māsa un divi brāļi Leonu redzēja, kad viņu pirms nāves pārveda uz forta kameru Nr.1. No piederīgajiem viņš atvadījās ar mazu pastkarti. Leons Plāters tika apbedīts turpat cietoksnī 3. bastionā.
Pēc Leona nāves tika uzstādīts krusts Kazanovas pusmuižā — mātes piemiņa par iznīcināto dēla dzīvi, par mokām. Krusts tur atradās līdz 20. gadsimta 60. gadiem, un tika noņemts, sakarā ar jauna ceļa būvdarbiem. 1998. g. skolotāja Zenta Meldere ierosināja atjaunot piemiņas zīmi un nosaukt to par Dēla krustu. Šo ideju atbalstīja vietējie iedzīvotāji, to realizēja V. Andrijevskis un J. Iļjiņecs, bet krustu iesvētīja dekāns J. Lapkovskis. Atjaunoto krustu un tā apkārtni kopj Ūdrīšu pagasta iedzīvotāji.
Jaunībā Leons kādu laiku dzīvoja Jelgavā, mācījās Jelgavas ģimnāzijā un bija ievērojama persona jelgavnieku vidū. Par viņu bija uzrakstīts romāns un sacerēta dziesma, ko Jelgavas apkārtnē dziedāja vēl 20. gs. sākumā. Dziesmas vārdi Krāslavas 1. vidusskolas muzejā nonāca astoņdesmitajos gados, kad viena no tūristēm, kas apmeklēja Krāslavu un noklausījās stāstu par Leonu, atcerējās pat dziesmu un apsolīja atsūtīt vārdus. Dziesmā ietvertas Leona pārdomas pēdējā naktī pirms nāves.
Ak, mana sirds jau trīcēt sāk, kad redzu, kas priekšā durvīm nāk,
Tie žandarmi ir pēkšņi klāt un pīķi man priekš krūtīm stād’.
To ieraugot man spēki zūd.
Ak, bail, ak, bail, man mirt ir grūt’.
Tie ķēdēs slēdz mani, baronu, mani, lielkungu Plāteru
Un ved iekš tumšu cietumu, kur neredz saules gaišumu.
Cik briesmīgs cietums šeitan ir, kas dzīvību no miesas šķir.
Ak, nu ar tevi slikti būs, drīz lode tavās krūtīs guls.
Tie ved man’ no cietuma.
Pulks muzikantu pakaļ nāk, tie dzied un spēlē manu nāvi.
To vietu redzu tuvumā, kur bedre ira gatava.
Liels stabs uz klona uztaisīts, tur tapšu drīzi piesaistīts.
Kā man miesa dreb un trīc, jau tuvu klāt ir pēdīgs brīd’s.
Ardievu pasaule, no tevi šķiras dvēsele,
Ardievu stunda pēdīgā, cik rūgta tu, cik bēdīga.
Ardievu teikt man spēki zūd, ak, bail, man mirt ir grūt’.
Jau rindā stāvu nostādīts, jau plintes visiem gatav’s ir,
Jau virsnieks uzsauc: vien, div, trīs.
Jau tuvu klāt nāk pēdīgs brīd’s,
Jau vairāk nekā nespēju, kā tikai: “Šaujiet! “ uzsaucu.
Janīna GEKIŠA
(Materiāli no Krāslavas Valsts ģimnāzijas muzeja arhīva)
0 komentāru