Jau kuro reizi viltus pravieši pareģo pasaules galu, un šajā gadā atbilstoši viņu prognozēm gaidāmas visbriesmīgākās nelaimes. Vienam otram ir ļoti ērts iegansts taisnoties par paša bezdarbību. Tā tas ir bijis vienmēr: vājie nododas žēlabām un panikai, stiprie spītīgi turpina kāpt ikdienas pārbaudījumu kalnā. Dzīve par spīti masveida depresijai un nervozitātei turpinās, bet par cilvēku cēlsirdības piemēriem tā vien gribas pastāstīt lasītājiem.
Decembra beigās ievietotajā publikācijā “Audžuģimenes — pirmo reizi kopā” es pastāstīju jums, godājamie lasītāji, par visai neparasto pasākumu, kura galvenā organizētāja bija Ģertrūde Ļetunova, mana kaimiņiene lielajā daudzdzīvokļu namā. Nu kā te lai neuzprasās ciemos… Attaisot koda durvis, es tūdaļ pievērsu uzmanību nama ieejas Jaungada noformējumam no pirmā līdz piektajam stāvam, kur arī dzīvo lielā un draudzīgā ģimene. Un uz jautājumu: “Kurš izrotāja ieeju?”, izskanēja atbilde: “Mēs!” Otrais patīkamais pārsteigums — moderns trīsistabu dzīvoklis ar pārplānojumu. Veiksmīgas rekonstrukcijas rezultātā priekštelpa savienota ar virtuvi un izveidota plaša ēdamistabas halle. Ģimene taču ir kupla: septiņi cilvēki, un nevienam nav par šauru. Divstāvu gultas veiksmīgi atrisina izvietojuma problēmu. Diviem pusbrāļiem ir sava istaba, trim māsiņām arī, bet Ilze guļ māmiņas istabā.
Nākamais jaunums: Ģertrūdes divas meitas saskaņā ar starptautisko projektu ciemojās ASV un tā iepatikās amerikāņiem, ka viņi meitenes adoptēja. Tagad Sabīne dzīvo ar jaunajiem vecākiem Džordžijas štatā, bet Vanda — Ziemeļkarolīnā. Ilgojas pēc brālīšiem un māsiņām, tāpēc gādīgie vecāki amerikāņi atved viņas uz Krāslavu. Tā saradojās ģimenes. Aizokeāna radi ir sajūsmā par Latgales dabu, bet, lūk, veikala cenas kuplās ģimenes pieticīgā budžeta apstākļos ciemiņus šokēja. Tāpēc viņi palīdzēja Krāslavas radiem ar naudu eiroremontam un mūsdienīga datora iegādei. Viņi pastāvīgi sazvanās, un nav izslēgts, ka kādu reizi arī Krāslavas radi saposīsies tālajā ceļā. Pasaule ir šaura, būtu tikai vēlēšanās, bet labi cilvēki vienmēr saprot cits citu un palīdz.
Pēkšņi es atcerējos, kā viesojos Ļetunovu ģimenē pirms gadiem septiņiem. Kad savi dēli jau bija uzaudzināti, Ģertrūdi pārņēma skumjas, un viņa sāka domāt par audžubērniem. Toreiz es arī nofotografēju gādīgo māmiņu ar sešgadīgo Lauru un septiņus gados veco Herardu. Tagad es viņus vairs nevarēju pazīt: brālis mācās septītajā klasē, māsa ir astotās klases audzēkne. Starp citu, Laura ar vecākās māsas tiesībām ir māmiņas galvenā palīdze. Toreiz mēs tikāmies un iepazināmies lauku mājā Veceļos, kuru Ģertrūde ir pratusi saglabāt ģimenes vasaras atpūtai. Kopdami dārzu, piemājas zemi un dzīvo radību, visi labprāt apgūst lauku dzīves mācību stundas. Turpat pie vecmāmiņas viesojas trīs mazbērni — Deniels, Deivids un Lolita, viņiem kuplajā ģimenē ir vismazāko tiesības.
Ģertrūde atzīst, ka bērnu audzināšana aizrauj. Vieni aiziet, otri atnāk viņu vietā. Daudz, pārāk daudz nelaimju ir visapkārt, bāreņi, vecākiem dzīviem esot. Tas ir mūsu laikmeta lāsts. Bērni nav vainīgi, ka viņiem laupīta augstākā laime — mātes sirds siltums. Tā saucamās bioloģiskās māmuļas tikai retos apskaidrības brīžos atceras par savu vecāku pienākumu, retumis apciemojot bērnus. Tikai Artemijam neviena nav… Un Ģertrūde nekādi nespēj saprast, kāpēc bērna uzturēšanai patversmē valsts atvēl trīs vai četrus simtus latu, bet audžuvecākiem — tikai simtu? Neviļus izriet secinājums, ka mūsu problemātiskajā valstī galvenā prioritāte bija un paliek ierēdņi ar milzīgām algām. Lūk, arī tagad Ministru kabinets ir norūpējies par prēmiju atgūšanu sev. Audzinot sešus bērnus, Ģertrūdei nākas arī piestrādāt SKDS. Vēl ne reizi sociālais darbinieks nav pārkāpis daudzbērnu ģimenes dzīvokļa slieksni, kur problēmu ir atliku likām. No iedzimtības neaizbēgsi, un medicīnas jautājumi atņem mātei ne mazums spēku un laika. Ļoti grūti bija sagatavot skolēnus jaunā mācību gada sākumam. Paldies Ilonai Jegorovai, kura iepazīstināja audžuģimeņu vecākus ar Saeimas deputātiem no Saskaņas centra, un palīdzība tika saņemta. Turpinot kontaktus, Ģertrūdei Ļetunovai izdevās sapulcināt visas novada audžuģimenes uz Ziemassvētku svinībām. Morālais atbalsts ir svarīgāks par materiālo palīdzību.
Bērnībai ir jābūt pilnvērtīgai, tāpēc Ģertrūde ar laiku arī pārcēlās uz Krāslavu. Artemijs apmeklē mūzikas skolu, Aleksandra dzied ansamblī “Kropeļki” un sapņo apgūt klavierspēli. Laura, kura apmeklējuma laikā ASV apguva ģitarspēles ābeci, arī gribētu turpināt mācības mūzikas skolā, bet pagaidām viņa apmeklē nodarbības deju studijā “Stop Time”. Ilze, Viktorija, Aleksandra labprāt apmeklē Žannas Garbrēderes vadīto pulciņu bērnu un jauniešu centrā. Tāpēc nav nejaušība, ka Ļetunovu ģimenes prezentācija pie Jaungada eglītes, kuru Krāslavā organizēja parlamenta deputāti, bija visspilgtākā, par ko man bija izdevība pārliecināties pašam.
Daudzi Ģertrūdes draugi kļuva par sešu bērnu krustvecākiem, tāpēc uz katru dzimšanas dienu ierodas gaidītie viesi. Visu mīlule kucīte Klio ir krustmāmiņas Natālijas Klimjato dāvana Artemijam. Liela ģimene, nebeidzamas rūpes. Un mātes prieka sajūta…
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru