Liels tracis mazā koalīcijā

Mūsdienās negaidītus politiskus notikumus vislabāk skaidro kā viltīgu intrigu un sazvērestības teoriju. Patiesībā šajā spēlē visbiežāk ir visbanālākās cilvēku emocijas, personīgās antipātijas, seni aizvainojumi. Šoreiz tam visam par upuri krita premjers Valdis Dombrovskis.

Politiskais ping-pongs

Pēc traģiskajiem notikumiem Zolitūdē visu līmeņu valsts pārstāvji iesāka kārtējo “politisko ping-pong” turnīru. Protams, neviens no viņiem nevēlējās uzņemties atbildību par notikušo. Viņi visi aicināja citus atzīties notikušajā, solīja “izanalizēt” un “novērtēt”, izveidot kārtējo ekspertu komisiju, pieaicināt ārzemju ekspertus. Dombrovskis šajā ciniskajā spēlē jutās kā zivs ūdenī. Sešu dienu laikā pēc katastrofas lielveikalā “Maxima” nekas neliecināja par valdības galvas tik ātru atkāpšanos.

Vēl 27. novembra rītā V. Dombrovskis, kā ierasts, atnāca uz LNT studijas tiešraidi. Sarunā ar žurnālistiem viņš aizstāvēja “neatliekamās palīdzības” vadītāja vietnieku Mārtiņu Šicu, kurš no amata tika atbrīvots sakarā ar infor- mācijas par traģēdijā cietušajiem noplūdi. Premjers teica, ka pārkāpums bija, bet tas bija tīri formāls. Tajā pašā rītā Dombrovskis Latvijas radio komentēja traģisko notikumu izmeklēšanas gaitu. Viņš apsolīja, ka rezultāti būs jau drīz, aicināja izmeklētājus piesaistīt ārzemju speciālistus. Vārdu sakot, Dombrovskis darbojās premjeram ierastā režīmā.

Liktenīgā saruna

Bet pēc pusdienām situā-cija strauji mainījās. Trešdienās premjers vienmēr tiekas ar prezidentu Andri Bērziņu. Visbiežāk viņi apspriež dažādas aktualitātes, bet tad sarunājas ar preses pārstāvjiem. Šoreiz ierastā saruna ieilga. Pēc sarunas Dombrovskis pēkšņi paziņoja, ka “viņš uzņemas politisko atbildību” par Zolitūdes traģēdiju un atkāpjas no amata. Videoierakstā ir labi redzams, ka, izsakot šos vārdus, Dombrovskis stipri nervozēja. Acīmredzami, ka viņš pats negaidīja šādu pavērsienu. Prezidents to sausi komentēja, ka katram ir jāpadomā par sava darba kva-litāti, un apsolīja, ka drīz būs jauna valdība. Drīz vien pēc šī notikuma mēdijos un sociālajos tīklos uzsprāga visneiedomājamāko piedāvājumu un hipotēžu lavīna par notikušo. Vieni rakstīja, ka Dombrovskis esot veiksmīgi nolēcis no “grimstošā kuģa”, lai turpinātu karjeru Briselē. Citi apgalvoja, ka viņš ir veicis cēlu rīcību, bet piedēvēt viņam karjerismu būtu ciniski. Trešie uzstāja, ka Dombrovskim “nepietiek spēka”, lai visu varētu sakārtot celtniecības jomā.

Īstenībā viss norāda uz to, ka līdz sarunai ar Bērziņu “Vienotība” neplānoja atteikties no sava galvenā “tēla”. Tā Aizsardzības ministrs Artis Pabriks atzinās, ka Dombrovska lēmums viņam bija pārsteigums. Un jāpiebilst — nepatīkams. Galvenajai valdošajai partijai ieeja eirozonā būtu bijusi izdevīgāka Valda vadībā. Viņš varētu mierīgi nostrādāt līdz premjera termiņa beigām, bet uz Briseli doties jau nākamā gada beigās, kad tiktu apstiprināts jaunais Eirokomisijas sastāvs. Izskatās, ka prezidents prem- jeru vienkārši ietekmēja. Un jau pēc tā “Vienotības” piekritēji izteica skaistu versiju par “politisko atbildību”.

Mokpilnās pārrunas

Bērziņš apsola, ka jauna valdība Latvijā būs izveidota jau līdz jaunajam gadam. Bet, ja ņem vērā politiskās tradīcijas, tad diez vai. Vis- ticamāk, ka mūs sagaida triju mēnešu mokpilnas sarunas un intrigas, bet pagaidām Ministru kabinets darbosies tajā pašā sastāvā. Tā ka straujas izmaiņas — ne pozitīvas, ne negatīvas — nav gaidāmas.

Situācijas absurds ir tajā, ka jauno valdību (visticamāk) izveidos no tām pašām partijām. Ja “reformisti” aizmirsīs par savu pēdējo “sarkano strīpu” (cīņa ar oligarha Aivara Lemberga ietekmi), koalīcijā var tikt iesaistīta arī Zaļo un zemnieku savienība (ZZS). Rodas jautājums, vai tas ir vajadzīgs ZZS, kura, paliekot opozīcijā un kritizējot kārtējo smieklīgo valdību, savāks papildpunktus nākamajām Saeimas vēlēšanām. Un ir pilnīgi iespējams, ka oktobrī tieši ZZS kļūs par galveno valdošo spēku. Vai ir vērts lekt degošā vilcienā un uzņemties atbildību par visiem pēdējo gadu laikā pieņemtajiem lēmumiem? Jautājums ir atklāts. Ja runā par “Saskaņas centru”, tad šeit nav nekādas intrigas. Gan “Vienotība”, gan Nacionālā apvienība steidzās paziņot, ka valdība būs labēji centriska. Tas nozīmē, ka durvis uz koalīciju ir vaļā visiem, izņemot “saskaniešus”. Ne viena latviešu partija deviņus mēnešus pirms vēlēšanām nesēdīsies uz pārrunām pie viena galda ar “piemaskavas spēkiem”, nacionālie vēlētāji (elektorāts) to nesapratīs.

Kas būs Dombrovska vietā?

Galvenais jautājums — kas būs jaunais premjerministrs. Sākumā kuluāros tika runāts, ka jauno valdību var uzticēt veidot Jānim Dūklavam no ZZS. Bet tad no ZZS nāca konkrēts signāls — “Vienotībai” Saeimā ir vairāk deputātu, tāpēc premjeram jābūt no šīs partijas. Un tās jau ir galvassāpes, jo “Vienotībā” ir diezgan viltīgu un pieredzes bagātu politiķu, bet populāri ir tikai Dombrovskis, Pabriks un Sandra Kalniete. Valdis jau pa- ziņoja, ka atpakaļ valdībā neies, bet Artis un Sandra mērķē uz Eiroparlamentu, kur algas ir lielākas, bet darba mazāk. Finansu ministrs Andris Vilks un Labklājības ministre Ilze Viņķele ir paziņojuši, ka plāno aiziet no politikas. Partijas līdere Solvita Āboltiņa apliecina, ka vēl nav tam gatava, sak, valstij ir vajadzīgs cilvēks, kam ir lielāka pieredze finansu sfērā. Un te “aizvietotāju soliņš” praktiski beidzas.

Ko tas viss sola vienkāršam latviešu vēlētājam, kas ir tāls no koalīciju ķildām un intrigām? Pirmkārt, tuvākās nedēļas laikā mūs sagaida aizraujoši izgājieni: “Vienotība” ķersies pie varas, partneri — vīt intrigas, “Saskaņas Centrs” — kritizēt visus un visu. Otrkārt, visas šīs epopejas rezultātā Latvijā būs tehniska valdība ar kompromisu (lasīt – vāju) premjera figūru. Šāda kabineta galvenais uzdevums — vienkārši nostrādāt līdz oktobrim. Treškārt, jo tuvāk nāks vēlēšanas, jo spēcīgākas būs partiju sadursmes. Ceturtkārt, uz šī fona attīstīsies kā minimums divi jauni politiskie spēki — Ingūnas Sudrabas “Tautas kustība” un Einara Repšes “Par Latvijas attīstību”, kas arī pretendē uz savu daļu no lielā pīrāga. Atliek cerēt, ka “tehniskais Minkabs” Latvijā nodrošinās trauslu stabilitāti un vismaz kaut kādu, bet izaugsmi pirmsvēlēšanu drudža apstākļos. Viktors UDRIŠS