Garām aizsteidzas vilcieni… Iespējams, Latgalē tā ir vienīgā skola, kas atrodas blakus dzelzceļam. Šeit sākas Latvija, bet vilciena riteņu klaboņa atkal un atkal liek atcerēties par skolas gadiem.
Indra – bērnība un jaunība, brīnišķīgākie dzīves gadi! Un nepārvaramā nostalģija par sendienu atmiņām pārņem to cilvēku sirdis, kas likteņa vējiem līdzi tika aiznesti tālu prom no rožu un sapņu stacijas.
Skolas jubileja ir labs iemesls, lai uz mirkli apstātos, apskatītos, sapulcētos kopā, apskautu savus klasesbiedrus un kārtējo reizi teiktu sirsnīgu paldies skolotājiem, kas uzdāvināja laimīgo biļeti uz pieaugušo dzīvi. Mūsu laika traģēdija ir skolu reorganizācija un slēgšana. Tāpēc skolas viesu straume, ko varēja novērot februāra pirmajā sestdienā, atgādināja tautas protestu. Plašā aktu zāle tikko ietilpināja visus, kas bija ieradušies uz jubilejas svinībām. Absolvents ar 55 gadu stāžu Česlavs Karolis, diplomēts speciālists ar augstāko izglītību, vērīgi pamanīja, ka agrāk skolas interjers bija daudz pieticīgāks, taču tas nemaz neietekmēja sirsnības un labvēlības atmosfēru. Skolas sienās vienmēr valdīja silta mājīguma aura. „Pašlaik Indras pamatskolā mācās 111 audzēkņi, bet mūsu laikos vienā klasē pie soliem sēdēja vairāk nekā trīsdesmit skolēnu!” ar rūgtumu balsī uzsvēra absolvents.
Lai kaut kā nogludinātu šo situāciju un pārvarētu skumjo noskaņu, Ērika Gabrusāne, pagasta pārvaldes vadītāja, nolēma pajokot: “Bet vai tad paši vecāki nav vainīgi pie tā, ka Indra paliek bez bērniem?”
Aleksejs GONČAROVS
Turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr. 12 (12.02.2016.).
Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
0 komentāru