Cilvēkus, kas ar visu savu sirdi un dvēseli nododas iemīļotajai lietai, mēs pamatoti varam uzskatīt par Krāslavas simbolu. Horeogrāfe pēc aicinājuma ir Aloīda Andžāne, par kuru vairāki mūsu pilsētas ilgdzīvotāji ar mīlestību un lepnumu saka – “mūsu Alla”.
Jau ierasta lieta: raksta sagatavošanas laikā mani vecāka gadagājuma varoņi, iepriekš nevienojoties, atzīst: “Gadi skrien kā stirnas!” Taču šoreiz es atbildēju: “Nedomāsim tik daudz par pagātni… Spilgta dzīve, kas ir pilna ar patīkamām emocijām un svētku izjūtu, mums turpinās. Vai tā nav īsta laime?! Tas ir liels prieks un bagātība, kuru nav iespējams novērtēt rubļos, latos un eiro.”
Visos laikos kultūras darbinieki netika lutināti ar lielu darba algu, bet viņi visas savas dzīves garumā stūrgalvīgi turpināja kalpot mākslai. Iespējams, tieši tāpēc Vispārējie latviešu Dziesmu un deju svētki kļuva par pasaules mēroga zīmolu. Cik daudz to ir bijis viņas dzīvē, Allai pašai jau ir grūti saskaitīt. Talantīgu audzēkņu, nemaz nepārspīlējot, bija tūkstošiem, un viņi arī tagad turpina uzstāties uz skatuves. Vēl joprojām jaunā un enerģiskā Alla ir pārsteigta tikai par vienu faktu no savas biogrāfijas: nākamajā gadā gaidāma vēl viena jubileja – veselu pusgadsimtu viņa turpina savu radošo darbību Krāslavas Kultūras namā. Vai patiešām? Arī šogad pie Ziemassvētku eglītes notika populāro kolektīvu “Senči” un “Mežrozīte” priekšnesumi. Un seniorus atkal gaida ielūgumi – no citiem novadiem un pilsētām. Mūsu sarežģītā dzīve nav iemesls, lai samazinātu svētku skaitu, un to pastāvīgi pierāda Krāslavas novada seniori.
Aleksejs GONČAROVS
Turpinājumu lasiet № 3 (2016.01.12.)
0 komentāru