Sirdij tīkami ir paieties pa klusajām ieliņām, kas pazīstamas kopš bērnības. Patiešām dabai nav slikta laika, pat drūmajās novembra dienās. Rīta migla tikai pastiprina pat- riarhālās Krāslavas burvību. Šajā pilsētā gadsimtu gaitā dzīve rit rāmi un prātīgi. Pārmaiņu vēji piespieda simtiem un tūkstošiem krāslaviešu atstāt dzimtās vietas, taču es skaidri zinu: visi viņi pārdzīvo dvēseles sāpes ar nosaukumu nostalģija. Un, atgriežoties uz laiku vai pavisam, viņi noteikti atnāk uz veco, leģendām apvēsmoto grāfu parku.
Grandiozo darbu gadā līdz nepazīšanai ir pārvērties arī pils komplekss, mūsu novada galvenā vēstures pērle. Pēdējo reizi es te biju tikai pirms pāris nedēļām un atkal skaidri redzu jaunas pārmaiņu pazīmes. Renovētais dīķis turpina piepildīties ar rudens ūdeni. Veco koku un koka mājiņu aiz parka nožogojuma atspulgs ūdenī ir mākslinieka otas cienīgs sižets. Gar centrālo parka aleju un jaunajām kāpnēm uz pili parādījušās oriģinālas apgaismošanas laternas, kas pilnībā harmonē ar senatni. Pie galvenās grāfu rezidences rosās celtnieki, tā soli pa solim tiek realizēta dzīvē pilsētas Daugavas ielokā tūrisma perspektīvu koncepcija.
Pils kalna dārgumus, iespējams, apslēptu mantu tagad apsargā ģipša lauva pie grotām. Bet es vēl atceros akmens lauvas pie pils parādes ieejas. Atmiņā saglabājušās skolas balles lielajā aktu zālē, kas vēl glabāja agrāko spožumu. Un lai ko izdomātu avangarda arhitekti, viņiem vēl ejams garš ceļš, lai sasniegtu to prasmīgo meistaru līmeni, kuri būvēja pilis un dievnamus.
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru