Bostonā es dzīvoju jau četrus gadus. Šī jaukā pilsētiņa, kas izvietojusies Ziemeļu jūras piekrastē, atrodas Anglijas austrumu daļā un pieder Linkolnšīras grāfistei. Un kādai citai Bostonai — amerikāņu gigantpilsētai — par savu eksistenci jāpasakās tieši šai pilsētiņai, jo, kā liecina vēsturiskie fakti, 1620. gadā Bostonas puritāņi atceļoja uz Ameriku un nodibināja pilsētu Bostona.
Bet, kā jau jūs noprotat, šurp es atbraucu ne tādēļ, lai pētītu Apvienotās Karalistes vēsturi. Kāds bija iemesls? Bēdīgi slavenā krīze? Nē, un, diemžēl, viennozīmīgas atbildes man nav. Bet tagad es esmu pilnīgi pārliecināta, ka ne visi brauc uz Angliju, dzenoties pēc “lielā funta”. Reizēm, runājot ar cilvēku, saprotu, ka uz Miglaino Albionu viņu nav atvedusi nabadzība, bet gan vēlēšanās aizbēgt pašam no sevis. Kādam pamats zem kājām sagrīļojies šķiršanās dēļ, citam — darba biedru negodīgas rīcības dēļ vai, vēl ļaunāk, tuvu cilvēku nodevības dēļ.
Ar vienu vārdu “OK” nepietiek
Domāju, ka daudz sajūsmas vārdu jūs esat dzirdējuši no latviešiem, kas pašlaik ir iekārtojušies un dzīvo Lielbritānijā. Nu ko, es labprāt ticu tiem cilvēkiem, kuri atrada sev atbilstošu darba vietu augsto tehnoloģiju jomā, medicīnā, mārketingā, jurisprudencē vai celtniecībā. Ar savu algu viņi var nodrošināt cilvēkam piemērotu dzīvi, pat neņemot vērā augstos nodokļus. Jā, par nodokļiem: ienākuma nodoklis (Income Tax) šeit ir progresīvs. Tas ir atkarīgs no ienākuma un procentuāli tas ir no 10 līdz 32,5 %. Pēc šāda principa tiek izskaitļots arī otrais obligātais nodoklis — sociālais (National Insurance).
Bet lielākā daļa atbraucēju spēj pretendēt tikai uz smagu, nekvalificētu darbu laukos vai fabrikās. Protams, par minimālu samaksu. Visi ceļi, kā likums, ved uz nodarbinātības aģentūru. Uzreiz gribu pateikt, ka katrā pieklājīgā aģentūrā jums noteikti piedāvās aizpildīt testu, lai noskaidrotu jūsu angļu valodas zināšanas. Un ja jūsu vārdu krājums aprobežosies tikai ar “OK”, jūsu iespējas dabūt darbu, diemžēl, līdzināsies nullei.
Jāpiebilst, ka neviena no šīm aģentūrām negarantē jums stabilu darba grafiku. Viss ir atkarīgs no darba apjoma fabrikā, ar kuru aģentūra sadarbojas. Lielāku stabilitāti garantē līgums, kas noslēgts tieši ar fabriku, bet problēma ir tāda, ka to nevar izdarīt bez aģentūras starpniecības. Noslēgt līgumu ir iespējams tikai tad, ja jūsu iegūtās prasmes ir novērtējuši menedžeri un līderi, neaizmirstot pievērst uzmanību arī jūsu angļu valodai. Dažreiz tam ir nepieciešami vairāki gadi.
Lielākā daļa atbraucēju tā arī paliek par strādniekiem ar minimālo samaksu. Dotajā brīdī tā ir 6,19 funti stundā. Ja kādam šis cipars tomēr šķiet apburošs, steigšos jūs apbēdināt. Atgādinu, ka stabila darba grafika aģentūras strādniekiem nav. Nostrādāto stundu ir “ta biezs, ta nav nekā”… un tajā pašā laikā iknedēļas maksa par dzīvesvietu ir 50-70 funti. Tāpēc bieži, īpaši sākumposmā, cilvēki iedzīvojas parādos, un pēc tam jau dzīve Anglijā nemaz nelīdzinās paradīzei.
Bet mamma domā, ka dēlam viss ir labi…
Reiz vēlu vakarā man piezvanīja mūsu mājas saimnieks. Viņš bija mazliet uztraucies: “Drīz atvedīs vēl vienu īrnieku, tavu tautieti. No skata savāds puišelis, bet pagaidām lai padzīvo kamīnzālē. Zēnam nav kur dzīvot, no iepriekšējās mājvietas viņu izmeta uz ielas kā suni.”
Tik tiešām nevarēja neievērot dīvainības jaunā īrnieka uzvedībā. Ivana istabā visu nakti dega gaisma, viņš bieži gāja pagalmā smēķēt, kā domāja mani kaimiņi, “zālīti”. Personīgi mani uztrauca puiša pārmērīgais kalsnums un pilnīgi nedzīvais skatiens. Aptuveni pēc nedēļas, pamatojoties uz tautietes pienākumiem, nolēmu ar Ivanu atklāti parunāt. Viņš atzinās, ka pirms pusgada, bez pieredzes sēžoties pie stūres, sasitis kaimiņa mašīnu. Summas, kas bija nepieciešama kompensācijai, viņam nebija, un cietušais iesniedza prasību tiesā. No Ivana teiktā sapratu, ka jau pusgadu viņš dzīvo pusbadā, jo pēc tiesas lēmuma lielākā daļa algas tiek ieturēta par labu cietušajam. Pāri palikušās naudas pietiek tikai, lai samaksātu par īri un nopirktu dažas “Rolton” paciņas.
“Neuztraucieties, nekādu “zālīti” es nesmēķēju, tā ir parasta tabaka. Bet smēķēju bieži, lai mazāk sajustu badu,” nomierināja mani Ivans. Pēc šīs sarunas ilgi sevī jutu sarūgtinājumu un nožēlu. Ivana vecāki droši vien nemaz nenojauš, kādā pārbaudījumā pārvērties viņu dēla sapnis strādāt Anglijā…
Turpināt badoties mēs, protams, Ivanam neļāvām, piepildot viņa ledusskapi kaut arī ne ar izmeklētu, bet pilnīgi pieņemamu pārtiku. No mūsu mājas viņš pazuda tikpat pēkšņi, kā bija ieradies. Par viņa turpmāko likteni man, diemžēl, vairs nekas nav zināms…
Turpinājums sekos.
Valentīna SIRICA
0 komentāru