Padomi nakts “dārzeņu audzētājiem”

Nesen es satiku savu seno paziņu, kura visai cienījamā vecumā demonstrē apskaužamu aktivitāti, optimismu un lielisku humora sajūtu. Šoreiz mūsu saruna bija visai skumja.

Mūsu laikraksta “Ezerzeme” senā lasītāja vērsās pie manis pēc palīdzības kaunināt nakts zagļus, kuri “saimnieko” pa svešiem sakņu dārziem. Tēma ir veca kā pasaule. Tajā laikā, kad vieni, ieliekot sirdi un dvēseli, atdodot spēkus, reizēm pēdējos, apstrādā sakņu dārzus, kas ir viņu pēdējais glābiņš, citi, netērējot naudu sēklām un mēslojumam, regulāri apmeklē vislētākos kultūras centrus – tā saucamās “točkas”, kuras nebiedē nekādi tiesībsargājošie orgāni. Sadabūjuši dziru par ļoti pieejamu cenu, bezrūpīgas un “skaistas” dzīves cienītāji tad nu domā, ar ko uzkost?

Mēs dzīvojam ne jau lielpilsētā, bet starp ezeriem, mežiem, pļavām, sakņu dārziem. Tikai bez darba zivis laivā nenāk, vicināt izkapti svešā pļavā par naudu ir slinkums, arī mežā, lasot ogas, jāloka mugura, toties sakņu dārzi… Ne savi, bet sveši, kur dobēs aug itin viss! Svarīgi tikai sagaidīt tumsu, ko nesmādē darīt ne tikai zildeguņu publika, bet arī cilvēki, kuri visu mūžu iemanījušies zagt. Zagļi darbojas bailēs, pēc taustes un labākajā gadījumā mēnesnīcas gaismā, un vēl ciešot galvassāpes un rokām trīcot. Tāpēc cerēt uz viņu “darba” kvalitatīvu rezultātu būtu vienkārši naivi. Lūk, arī manai paziņai jūnija naktī slepenais zaglis izrāva ziedošus kartupeļu lakstus ar bumbuļiem zirņa un ķiršogas lielumā.

Kas tas ir: pilnīga debilitāte, stip-ra reibuma pakāpe vai divnieks botānikā skolas gados? Par vienu esmu pārliecināts: tas nav svešs zaglis, bet vietējais, un viņš noteikti dienā redz, kas loka muguru pie savām dobēm.

Dzērāju kungiem un dāmām nav daļas par saviem radiem, bet ko tur bēdāties par svešiem. Kā saka: nav ne kauna, ne sirdsapziņas. Diemžēl masveida bezdarbs slikti vadītajā valstī izstūmis aiz dzīves borta daudzus. Dīka dzīve (lai arī nabadzībā) padara cilvēku atkarīgu. Sarūgtina viens: palielinās cilvēku skaits, kuri dzīvo saskaņā ar principu “Ja neizdzēri no rīta, diena zaudēta”. Un aizvien vairāk bezrūpīgu cilvēku labākajos gados slaistās pa pilsētu un ciematu ielām.

Rēķināties ar to, ka, izlasījuši šo rakstu, nakts zagļi nokaunēsies, būtu pilnīgi naivi. Nesāks jau viņi tērēt naudu laikraksta iegādei, ja nav ar ko uzkost. Es rakstu ar cerību pievērst tiesībsargājošo orgānu uzmanību mūžsenajai va-saras problēmai. Sakņu dārzu ražas saglabāšana – tas ir mūsu strādīgo cilvēku (īpaši gados veco) pašsajūtas un veselības jautājums. Nepatikšanu arī tāpat ir atliku likām.

Ja pēkšņi šīs rindas trāpīsies acīs tīkotājiem naktīs “apmeklēt” svešus sakņu dārzus, padomājiet par to, ko jūs apzogat un kam jūs, iespējams, atņemat pēdējo. Atcerieties savu māti!

Aleksejs GONČAROVS