Paldies Tev, Audzinātāj!

Mācīt vēsturi un rūpēties par savējiem citā Saulē ir devusies mūsu Audzinātāja, vēstures skolotāja Eleonora Dundure – Jakimova (1929. – 2016).

Kopš mēs beidzām skolu, viņa uzstāja, lai uzrunājam viņu vārdā – par Noru, bet reti kurš to spēja, jo uz mūžīgiem laikiem saglabājās respekts un cieņa, ko ieguvām, vēl būdami 4. klases skolēni, kad mūsu klasē ienāca jauna skolotāja un teica: “Es jums mācīšu vēsturi!” Vēl pēc gada viņa kļuva par mūsu Audzinātāju un palika tāda līdz pat vidusskolas izlaidumam. Būtībā – uz visiem laikiem, jo citādāk viņu vairs neuztvērām. Būt par Audzinātāju mūsu klasei, nozīmēja būt vienmēr modrai, gatavai jebkādām nejaušībām (no mūsu, ne vienmēr viegli audzināmo, puses), būt gatavai kādu no mums aizstāvēt, glābt, iet palīgā. Gadījās, protams, kāds labs darbs arī no mūsu puses, bet bieži gan nē…

Kā vēstures skolotāja viņa, pirmkārt, mācīja mums domāt. Nevis iekalt, atstāstīt no galvas, bet pamatot atbildi; vēl vairāk – uzdot sev un citiem jautājumu “kāpēc?”. Un šis “kāpēc” nebūt nebija tikai par vēsturi, tam bija jābūt par visu apkārt notiekošo. Tā Audzinātāja gatavoja mūs dzīvei, katru savai, bet, kā viņa teiktu: “Pamato savu domu!”

Audzinātājas ietekme, kas skolā bija pavisam tiešā veidā, turpinājās arī pēc tam, mums pašiem to ne vienmēr apzinoties. Un vienmēr nemainīga bija viņas interese par mūsu gaitām, jūtot līdzi neveiksmēs, priecājoties par mūsu veikumiem. Satiekoties vienmēr bija, ko pārrunāt.

Nebūtu pateikts galvenais par allaž eleganto, asprātīgo, dzīvespriecīgo Audzinātāju, ja mēs aizmirstu pieminēt to, ka viņa nekad nebija vienaldzīga un visu mūžu saglabāja spraigu interesi par notiekošo, to uzreiz vērtējot un analizējot.

Mūsu Audzinātāja nodzīvojusi bagātu mūžu, dāsni atdodot mums, saviem skolasbērniem, zināšanas un enerģiju, un tieši tāpēc viņas mūžs nebeidzas, jo mēs jau paliekam – ar viņas nesavtīgi dāvināto dzīvesgudrību kā mantojumu.

Izvaltas vidusskolas 1977. gada izlaiduma klase.