Vai jūs kādreiz esat domājuši par to, kas ir bīstamāk — cietsirdība vai vienaldzība? Manuprāt, vienaldzība arī ir vislielākā cietsirdība. Vienaldzīgs cilvēks būtībā nevienam nenodara ļaunu, viņš dzīvo savā pasaulē bez spilgtām krāsām. Cilvēka cietsirdību nereti dēvē par zvērisku, lai gan dzīvnieki nekad neatļautos sev tādu uzvedību, kādu atļaujas cilvēki. Mūsdienu cilvēks ir zaudējis ticību, nožēlu, cilvēciskumu. Mēs esam būtnes ar saprātu, mēs esam spējīgi domāt. Cilvēkam jāsaprot, ko viņš dara un kā.
Vienaldzība. Es atsakos saprast tos cilvēkus, kuri paiet garām pakritušai vecai sievietei, kāda cilvēka mātei. Protams, uzreiz rodas doma par to, ka viņa noteikti atrodas alkohola reibumā, jo kaut ko nesaprotami murmina savā nodabā. Daudzi novērš skatienu, jo ir jābūt īpašam cilvēkam, lai skatītos kādam acīs, bet tad iešaut tajās. Jā, paiet garām ir tieši tas pats, kas iešaut dvēselē. Nesen mans paziņa pastāstīja gadījumu ar vecmāmuļu, kura paslīdēja un pakrita. Daudz cilvēku pagāja garām, paziņa izsauca “ātro palīdzību”, izrādījās, ka sirmgalvei bija kājas lūzums, bet palīdzību nelūdza, jo sāpju šoka dēļ to nevarēja. Es nekādi nespēju saprast šo cilvēku vienaldzības gadījumu, nevaru noticēt, vai tad tiešām cilvēkiem ir vienalga.
Cietsirdība. Kādā nakts iestādē daudzu liecinieku acu priekšā tika nežēlīgi piekauts padzīvojis vīrietis ar viņa paša spieķi. Nav nekā sliktāka par nežēlīga, asinskāra zvēra spēku, kas savienots ar cilvēka saprātu. Divi jauni cilvēki nemaz nepievērsa uzmanību vecuma starpībai, viņi bija alkohola reibumā, lai gan šis fakts nemaz neattaisno viņu rīcību. Bet viņi savu uzvedību attaisnoja ar to, ka padzīvojušais vīrietis neglaimojoši izteicās par viņiem. Parasti par cietsirdības, varmācības cēloni kļūst taisnības, morāles ideja, kas ir tāla no realitātes. Acīmredzot jauniešiem ļoti gribējās sodīt vīrieti par viņa vārdiem. Es uzskatu, ka vārdi nedrīkst būt vienā svaru kausā ar piekaušanu. Pārsteidza vēl arī tas, ka stiprā dzimuma pārstāvji, kuri tobrīd atradās kautiņa tuvumā, absolūti neko nedarīja. Gribas teikt frāzi: būtu vīrieši — būtu kauns. Kaut kādā veidā nomierināt kautiņa dalībniekus mēģināja meitenes, taču viņu pūliņi izrādījās veltīgi. Tad uzbrucēji devās prom, un cilvēks tika izsviests ārā, lai nosaltu (sals bija – 22 grādi). Viņš bija pilnīgi bezpalīdzīgs, no galvas plūda asinis. Uzreiz sapulcējās ziņkārīgo pūlis, vairākkārt bija dzirdamas zobgalības, adresētas onkulītim. Meitenes izsauca “ātro palīdzību”, kā arī sagaidīja kārtības sargus, ja tā var teikt. Es gaidīju, ka šie “sargi” mēģinās atrast uzbrucējus. Manas cerības neattaisnojās, cilvēki formas tērpos sāka piekasīties cietušajiem. Es jau nerunāju par to, ka “ātrie” nemaz tik ātri nav: kamēr pārsūtīja zvanu, pagāja ne mazums laika. Vīrieti aizveda uz slimnīcu, bet tie divi puiši drīzumā atgriezās. Ko es vēl varu teikt? Cik tas ir riebīgi!
Cilvēku cietsirdību nereti dēvē par zvērisku. Neviens dzīvnieks tā nerīkotos ar savu laupījumu, kā rīkojamies mēs ar sev līdzīgajiem. Cilvēki ir vienīgie dzīvnieki, kuri medī cits citu. Pat hiēnas tā nedara… Vai zināt, ko zvēri domā par mums? Zvēri domā, ka viņi ir cilvēki, bet cilvēki ir zvēri… Man būtu interesanti zināt, vai Dievs otrreiz radītu cilvēku?
Arina EVARTE
0 komentāru