Pārdomām

Uzmanību: Helovīni var būt bīstami! 2010. gada 31. oktobra vakars. Atskan durvju zvans. Uz jautājumu: “Kas tur?” dzirdu ķiķināšanos un bērnu neskaidras balsis. Atveru un ieraugu bērnu bariņu raganu, velnu, dažādu citu mošķu maskās ar izdobtiem ķirbjiem galvās, kam ir izvalbītas acis, mežonīgas grimases, atņirgti zobi. Tā kā sejas nav saskatāmas, negaidītie “ciemiņi” ir varen bravurīgi, sak, Helovīnos vajagot cienāt ar konfektēm, ziedot naudu, citādi noburšot. Piedraud arī ar spokošanos naktī. Kāds piedāvā pazīlēt, pareģot likteni. “Kas tie tādi Helovīni ir?” jautāju. Kā varot nezināt?! Helovīnus svin taču visā pasaulē, atzīmējot Visu svēto dienu. Izliekos galīga nepraša un brīnos: vai tad svētajiem ir tik neglītas, spokainas sejas, kas iedveš bailes? Bērni apjūk, saskatās, neko prātīgu vairs nespēj paskaidrot, atkal sāk ķiķināt.

Man gan smiekli nenāk. Tieši otrādi — iesāpas sirds gan pārnestā, gan tiešā nozīmē. Laikā, kad baznīcās notiek Visu svēto dienas vigilijas dievkalpojumi, šie bērni, kuru vidū droši vien ir arī kristieši, “izlādējas” Helovīna svētkos, pārģērbjoties par ļaunuma iemiesotājiem un ar tiem identificējoties.

Pazīstama aina, vai ne?

Pirms dažiem gadiem Krāslavas skolās tika organizēti dažādi Helovīnu pasākumi. Nezinu, vai tagad tādi notiek. Taču var secināt, ka ne tikai vecāki, bet arī skolotāji un pat izglītoti kristīgie intelektuāļi Helovīnos nesaskata neko sliktu. Francūzis Renē Remons, piemēram, uzdod jautājumu, vai tiešām Helovīna svētkos atklājas pagānisms: vai Helovīna ķirbjiem un raganām ir vēl kāda cita nozīme, nevis tikai veiksmīga komercdarbība? “Helovīns,” viņš saka, “ir tikai iespēja izklaidēties, sākoties ziemai, lai nav jāmokās ar uzmācīgām domām.” Helovīna drudzi, kas gūst žilbinošus panākumus pasaulē, Katoliskās Baznīcas bīskapi nosauc par pagāniskiem un sātaniskiem svētkiem. Rīgas sv. Marijas Magdalēnas draudzes prāvests Andris Kravalis uzsver, ka visas pasaules sātanistiem tie ir nozīmīgākie svētki. Viņš izsaka bažas par to, ka šī modernā ideoloģija, kas mums tiek uzspiesta, sevišķi kaitīga ir bērniem, jo viņi spēlējas ar to, ko paši nepazīst. Tādējādi tiek izjauktas labā un ļaunā robežas. Bērnam jāsaģērbjas par raganu vai kādu mošķi un jāiejūtas šajā tēlā.

Saskare ar okultismu nobloķē bērnu garīgo dzīvi un galu galā padara viņus nespējīgus pieņemt Jēzu par savu personīgo Pestītāju. Faktiski tāds cilvēks, pieaudzis vai bērns, ir izvēlējies pats savus dievus un tos pielūdz.

LELB arhibīskaps Jānis Vanags uzskata, ka Helovīni ir ļoti bīstami. Svēto ikona ir logs, kas atveras uz debesīm, bet ķirbīši ar zobiem — logs uz pavisam citu pasauli.

Kas bērna prātam ir veselīgāk: fantazēt par raganām, vampīriem vai iepazīties ar ievērojamu svēto dzīvesstāstiem, kuri veidojuši mūsu kultūrvēsturisko mantojumu?

“Helovīna okulto un sātanisko ietekmi nedrīkstētu uztvert vieglprātīgi,” atzīmē protestantu Baznīcas vadītāji. “Šie svētki, kas prasmīgi tiek attēloti kā rotaļīga un nekaitīga izprieca, var atvērt durvis uz buršanos vai postošu spiritismu — mirušo cilvēku garu izsaukšanu.”

Ko šajās “spēlēs” iemācās bērni? Viņi apgūst manipulāciju ar draudiem: nelāgu joku, egoistisku, pilnīgi nekristīgu nostāju. Tas ir velns, melu tēvs, kas vazā aiz deguna, vilina, sasaista un muļķo. Helovīna rituālos slēpjas bīstams spēks, kas atver durvis ļauno garu ietekmei: tie var sākt kontrolēt bērna domas, dvēseli, garīgo dzīvi un pat ķermeni.

Neauglīgie tumsības darbi, par kuriem mūs brīdina svētais apustulis Pāvils, ir ļoti daudzveidīgi un pastāv kopš cilvēces pirmsākumiem. Helovīni ir viens no tiem. Visur, kur vien ir cilvēku sabiedrība, ir arī cilvēka ienaidnieks ar savu viltību, pavedināšanu un slazdiem.

Visu svēto dienas priekšvakarā gribu atgādināt Kristus, kā arī apustuļu Pētera un Jēkaba padomu: “Esiet nomodā, pretojieties velnam!” Nedod, Dievs, mums pašiem, mūsu bērniem vai mazbērniem sastapties ar dēmoniskām saitēm un darbībām, ar dēmonisku apsēstību! Tāpēc nevajag spēlēties ar neredzamo, ar garu pasauli: tas ir bīstami!

Vajadzības gadījumā Baznīca var pielietot no Kristus saņemto varu izdzīt ļaunos garus ar ticības Kristum un lūgšanas palīdzību. Jēzus mūs mācīja lūgt Dievam, lai Viņš mūs atpestī no “ļaunā”. Taču mums ir aktīvi jāsadarbojas ar Viņu, dzīvojot normālu, mīlestībā sakņotu kristieša dzīvi, tērpjoties Viņa bruņās un sargājoties atvērt durvis ienaidniekam, kā arī, ja tas nepieciešams, nākot palīgā ar atbrīvošanas lūgšanu.

Genovefa KALVIŠA