Kā to arī gaidījām, notikums ar gulbi Gošu, kuram pajumti deva labestīgie cilvēki Miglāni, guva turpinājumu. Un laikraksta frāze: “Viena nelaime — gulbis atradenis kļuva par ģimenes locekli, grūta būs šķiršanās ar viņu” — izrādījās pilnīgi pareiza.
Marta pēdējā dienā pie “Prīmulām” pieturēja automašīna. Negaidītais ciemiņš biologs Artūrs Kārkliņš vērsās pie saimniecēm ar savu piedāvājumu. Jau daudzus gadus Grīvā, tajā vietā, kur Lauces upīte ietek Daugavā, pavasaros pulcējas milzīgi gulbju bari. Arī šogad tur salidojis ap simts putnu. Tas bija vislabākais laiks nosūtīt uz putnu tirgu arī Gošu, kurš uz lauku uztura rēķina sakrāja spēku. “Ezerzemes” publikāciju pamanīja arī Daugavpilī.
Gan Janīna Miglāne, gan arī viņas meita Valentīna sāka vaimanāt, nobirdinādamas asaras, arī Anna Grišāne tūdaļ bija klāt. Visiem bija žēl Gošu, kurš kļuva par savu, gluži kā ģimenes locekli, tikai ne jau vistu kūtī šim cēlajam putnam sagaidīt pavasari. Gulbis, kurš brokastīs notiesāja veselu baltmaizes klaipu, nesteidzās iziet brīvībā — kurš gan viņu tik sātīgi baros un vēl dāvās mīļus vārdus… Lai savaldītu spītīgo iemītnieku, nācās ataicināt palīgā kaimiņu Valentīnu. Mihails darba meklējumos bija devies uz pilsētu.
Goša devās rokās ne jau uzreiz, taču tam nebija kur likties. Putnu ievietoja lielā televizora kastē un iekrāva redakcijas mašīnā. Kas te sākās: raudāja māte un meita Miglānes, viņām piebalsoja arī kaimiņiene Anna. Visvairāk, protams, pārdzīvoja Janīna, bet izeja bija viena. Viņa sagatavoja Gošam sainīti — baltmaizes klaipu. Bet tas tikai grozīja galvu, sēdēdams kastē un ar savām putna smadzenēm nevarēja saprast, kas notiks ar viņu. Skumjš bija šķiršanās brīdis, žēli smilkstēja pat Reksis un Cēzars. Pilsētas ornitologs, kā varēja, mierināja sievietes: “Ko jūs raudat, ne jau no cilvēka atvadāties…”
Patiešām dzīve nebrīvē putnam, kaut arī labi paēdušam, neaizvietos brīvības laimi, vēl jo vairāk — atrašanās vienatnē gulbim ir bīstamāka par nāvi.
Kad es pa telefonu sazinājos ar savu kolēģi Inesi Baranovsku, laikraksta “Latgales Laiks” korespondente jau pabeidza stāstu par to pavasara dienu. Goša aizbrauca labi, bet, kad Grīvā viņu atbrīvoja no gūsta kartona kastē, tas sākumā apjuka. Gāzelēdamies nonāca līdz ūdenim, tad griezās atpakaļ pie cilvēkiem. Iespējams, atcerējās līdz galam nenotiesāto baltmaizes klaipu? Tomēr instinkts ņēma virsroku: skaistulis gul-bis aizpeldēja pie saviem baltajiem sugasbrāļiem. Spriežot pēc paziņas Ineses teiktā, bars uzņēma papildinājumu mierīgi, bez trokšņa. Turklāt Goša sāka izraudzīties sev pāri un drīz vien sadraudzējās ar nelielu gulbju mātīti, ar kuru sāka peldēt blakus. Pavadītāji neviļus nodomāja: bet ja nu tas ir liktenis? Tas gan būs brīnums, ja spēkus atguvušais gulbis atlidos ar savu izredzēto uz Ilža ezeru, no kura līdz Miglānu viensētai, kā saka, ar roku var aizsniegt. Viņi gan savu “īrnieku” pazīs, vēl jo vairāk tāpēc, ka gulbis apgredzenots. Bet Artūrs Kārkliņš, ornitologs amatieris, sen novēro Latvijas gulbju migrāciju, kuru populācija ievērojami palielinās. Par prieku cilvēkiem. Starp citu, par apgredzenotiem putniem var paziņot ornitologam pa tālr. 67356041 vai pa elektronpastu: [email protected]
Tāds, lūk, aizkustinošs stāsts ar laimīgām beigām un piemērs, kas liecina par cilvēka žēlsirdīgo attieksmi pret dabu. Pareizi teikts Jevģēnija Martinova dziesmā, ka no baltajiem putniem arī pasaule esot kļuvusi gaišāka.
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru