Katra liela pilsēta atgādina Bābeli. Tautu, kultūru sajaukums. Protams, arī drūzma. Pēterburga nav izņēmums. Oficiāli pilsētā dzīvo 4,6 miljoni cilvēku, 29000 no viņiem ir bezpajumtnieki. Tā ir oficiālā statistika, bet patiesie skaitļi var stipri atšķirties no oficiālajiem.
Pēterburga vienmēr skaitījās daudznacionāla pilsēta. Jau kopš pirmajām savas pastāvēšanas dienām. Tāpēc arī tika būvēti visdažādākie dievnami.
Tatāru mošeja, kas atrodas Petrogradas pusē, pie Gorkija stacijas, te atrodas jau kopš XX gadsimta sākuma. Tā uzcelta par impērijas galvaspilsētā pastāvīgi dzīvojošo musulmaņu ziedojumiem, naudu zemes iegādei (312000 rubļu) iedeva Buhāras emīrs. Katedrāles mošeja svinīgi tika iesvētīta 1913. gadā. Ceremonijā piedalījās Persijas un Turcijas sūtņi, Buhāras emīrs ar svītu. Dievnama apdares darbi turpinājās vēl 10 gadus. Fasāde tika apdarināta ar pelēko granītu, ko rotā debesszila mozaīka, pie kuras strādāja Vidusāzijas labākie meistari. Patlaban Pēterburgas mošeja, kas atrodas vistālāk ziemeļos, ir viena no lielākajām Eiropā, kas var uzņemt 5000 ticīgo. Pirmajā stāvā lūgšanas skaita tikai vīrieši. Otrajā – sievietes, trešajā atrodas svētdienas skolas klases, kurās bērni apgūst arābu un tatāru valodu, šariata pamatus.
Patlaban Pēterburgā musulmaņu ir ievērojami vairāk, nekā to bija vēl pirms 20 gadiem. Viesstrādnieku masveida ieceļošana pārsvarā no Vidusāzijas valstīm veicināja to, ka svētku dienās daudzi musulmaņi spiesti atteikties no dievnama apmeklējuma: nepietiek vietas. Šogad tika ielikti Pēterburgas otrās mošejas pamati pilsētas nomalē. Pēterburgas iedzīvotājiem ir dažāda attieksme pret to: no pilnīgas neatzīšanas un pat agresijas līdz pilnīgai sapratnei un atbalstam. Apskatot skaisto mošeju, es visu laiku domāju, ka, iespējams, pienāks laiks, kad arī pie mums vajadzēs būvēt musulmaņu lūgšanu namus.
Vienā no klusajiem Pēterburgas rajoniem Starajā Derevņā atrodas Budistu templis (Dacans). Tas parādījās 1913. gadā ar Dalailamas un Krievijas budistu pūliņiem. Veco Budas Maraijas statuju templim uzdāvināja Siāmas princis Rama VI Vačiravuds. Sienas apgleznoja Nikolajs Rērihs. Templis bija populārs pirmsrevolūcijas Krievijā. Pie lamām reizēm iegriezās pat cara ģimenes locekļi, lai saņemtu padomu. Pazīstamais ārsts Badmajevs bija vispopulārākais netradicionālais Krievijas dziednieks. Pie viņa brauca ārstēties impērijas visslavenāko muižnieku ģimeņu pārstāvji. 1919. gadā templi izlaupīja sarkanarmieši. Budas statuju sadauzīja, bibliotēku iznīcināja. Vēlāk Dacanā atradās sporta bāze, tad radio- stacija, vēlāk zooloģiskā laboratorija. Rēriha apgleznojumus bez žēlastības pārklāja ar eļļas krāsu. Tikai 1989. gadā Pēterburgas budisti atguva savu galveno svētnīcu. Sa- dauzīto Budas statuju restaurēja Taizemes meistari. Pašlaik templi ik dienas apmeklē vairāki tūkstoši draudzes locekļu. Tie pārsvarā ir izceļotāji no Kalmikijas, Burjatijas, Tuvas. Taču pēdējos gados budismu pieņēma ļoti daudz Krievijas jauniešu.
Apskatot templi, es nenoturējos un iegāju iekšā. Nopircis pie ieejas par 5 rubļiem speciālas čības, es pārkāpu senākās pasaules reliģijas svētnīcas slieksni. Klusums, pustumsa. Centrā Budas statuja. Tās pievērtajās acīs – miers, pazemība, galvenās patiesības zināšana… Klusi, gandrīz nedzirdāmi garām pagāja lamas (budistu mācītāji) oranžkrāsas apģērbos. Tuvojās dievkalpojuma laiks. Palikt ilgāk būtu nekorekti. Es klusi izgāju. Uz Dacana lieveņa čivināja zvirbuļi… Varbūt iepriekšējā dzīvē tie bija šī dievnama draudzes locekļi? Neviens nezina…
Kolomnā (ir tāds sens Pēterburgas rajons), Ļermontova prospektā atrodas neparasta ēka. Ornamenti mauritāņu stilā, vitrāžas logos. Tā ir Pēterburgas korāļu sinagoga, kas uzbūvēta XIX gad- simta beigās par barona Ginzburga līdzekļiem.
Ebreji parādījās Pēterburgā vēl XVIII gadsimta sākumā. Amatnieki, tirgotāji, naudas mijēji… Vēlāk rūpnieki, manufaktūras strādnieki, baņķieri. Viņiem ne jau uzreiz atļāva dzīvot Pēterburgā. Bija pat tāds laiks, kad uzturēšanās pilsētas teritorijā aprobežojās ar sešām nedēļām gadā. Taču XIX gadsimta nogalē valsts bija spiesta rēķināties ar ebreju kopienu un atļauja sinagogas celtniecībai tika saņemta.
Jāsaka, ka starp Pēterburgas ebrejiem ir daudz izcilu personību. Tas ir gan barons Šafirovs, Pētera I līdzgaitnieks, gan policijas ģenerālis Devijers. Ja mēs sāktu pārskaitīt zinātniekus, muzikantus, aktierus, tad visiem te nepietiktu vietas.
Pēdējā laikā presē pavīd satraucošas ziņas. Gan kaut kādi aizdomīgi priekšmeti, kas atstāti pie sinagogas durvīm, gan sprādzieni, gan tīša dedzināšana… Tomēr sinagoga tiek apmeklēta. Lai gan ebreju Pēterburgā nav palicis daudz. Ietekmēja trešais un ceturtais emigrācijas vilnis.
Pašlaik pie ebreju lūgšanu nama darbojas kultūras centrs, ebreju restorāns, neliela ceptuve, kurā cep macu. To visu es uzzināju no rabīna. Viņš ir mans kursabiedrs. Nebijām tikušies 15 gadus. Platmalē un ar peisakiem viņš izskatās ļoti neparasti. Dzīve ir pārsteidzoša lieta…
Siltā vasaras dienā ir patīkami pastaigāties pa Kamennoje salu – Pēterburgas rajonu, kur atrodas liels parks. Pašā salas centrā atrodas Ivana Predtečas dzimšanas baznīca. Tā izskatās visai neparasti visdrīzāk lī- dzīga vācu kapelai. Gotiskie motīvi ir tik neraksturīgi pareizticīgajai baznīcai…
Ivana Predtečas dzimšanas baznīcu būvēja pēc Pāvela I pavēles, toreiz viņš bija mantinieks un Kamennoje salu saņēma kā dāvinājumu no savas mātes Katrīnas II. Cara dēlam patika apmeklēt šo baznīcu. Viņš dāsni ziedoja altāra izrotāšanai, sienu apgleznojumiem, tērpiem. Vēlāk, kad Ka- mennoje sala kļuva par moderno atpūtas vietu, te iegriezās Dzeržavins, Suvorovs, citi izcili cilvēki. Šajā baznīcā savu jaunāko meitu Natāliju kristīja Aleksandrs Puškins… Kapelā, kas atrodas blakus baznīcai, ir Dievmātes ikona “Visu ķēniņiene”. Ikonas oriģināls atrodas Afonskas klosterī, kur tā sen iemantoja brīnumdarītājas un dziedinātājas slavu. Šī tēla dublikāts arī ievietots kapelā. No visām Pēterburgas malām pie ikonas palīdzību meklē vēža slimnieki. Tiek uzskatīts, ka tieši šiem sirdzējiem palīdz “Visu ķēniņiene”. Dievnama pārzinis garīgi stiprina gan netālu esošās kara akadēmijas kursantus, gan arī slimniekus, kuri iziet rehabilitācijas kursu sanatorijā Kamennoje salas teritorijā. Turpretim pati baznīca ir pavisam neliela. Nākas tikai brīnīties par to lielo un aktīvo garīgo darbu, kas te tiek veikts.
Lūk, tāda šoreiz bija ekskursija. Pavisam cita Pēterburga…
Nākamreiz parunāsim par Pēterburgas sapņu fabriku. Ir arī tāda.
Andrejs JAKUBOVSKIS
0 komentāru