Pirms vairākiem gadiem Aglonas novada zemnieks Jānis Mežinieks savu saimniecību “Abelītes” nodeva znotam Sergejam, bet pats kļuva par tā sauktās Eiropas pensijas saņēmēju. Saskaņā ar nosacījumiem saimniecībai jāpastāv piecus gadus, piektais gads sāksies 22. martā.
“Šo laiku esmu kā kontrolieris un padomdevējs,” smejas Jānis. ”Slimās muguras dēļ vairāk palīdzēt nevaru. Saimniecība nodarbojas ar piena lopkopību, ganāmpulks nav liels — piecas slaucamas Latvijas brūnās gotiņas, sīklopi. Ir arī zirgs savam priekam, izjādēm. Zemes it kā daudz, kopā ar mežu nedaudz pāri 40 hektāriem, bet maz sanāk aramzemes — kādi 12 hektāri, tāpēc dažus hektārus nākas nomāt. Piecām govīm pietiek, bet vairāk paplašināties faktiski nav kur. Priecājos, ka znotam izdevās nodrošināt nepieciešamo apgrozījuma pieaugumu.
Pēdējos gados piena lopkopībai klāt nāca tūrisms — ir viesu māja “Abelītes”, lauku pirts, atpūtas vieta pie ezera, laivas, lapene, sporta laukums, bērnu spēļu laukums. Atpūtnieku atsauksmes ir labas. Mūsdienās nevar atteikties no papildus nozares, tāpat lopkopība vai tūrisms sanāk sezonāla nodarbe, palikt ar ko vienu nekādi nevar.”
Aglonas puse ir Jāņa sievas Vilhelmīnes dzimtene. Viņš pats ir no Daugavpils rajona, pēc profesijas — šoferis, tiesības ieguvis 1966. gadā. Pirms apprecējās, viņš strādāja meliorācijā. No Daugavpils pārcēlās uz dzīvi Aglonā, iekārtojās pārvietojamā mehanizētajā kolonnā. Laika gaitā ģimene saņēma dzīvokli, kurā tagad dzīvo meita Rita ar znotu. Jānis un Vilhelmīne tolaik pārcēlās dzīvot uz savu lauku māju. Rita ir skolotāja Aglonas skolā. Savukārt dēls Ivars izmācījās par zvērinātu mērnieku, strādā Rīgā.
Jāņa dzīvesstāstā ir pāris gadi, pavadīti ārzemēs: “90. gadu sākumā organizācijas sāka jukt ārā, es, kā paņēmu zemi īpašumā, aizgāju no darba. Lai nopelnītu naudu lauksaimniecības tehnikas iegādei, ar sievu pieteicāmies darbam Īrijā lauksaimniecībā. Līdz tam viņa ilgus gadus bija pārdevēja veikalā, strādāja arī maizes ceptuvē, sešus gadus Aglonas bazilikā par komandanti. Mums atsūtīja darba atļaujas un devāmies ceļā. Tas bija 2001. gads, 2002. gadā pievienojās znots. Sapelnījām tam laikam labu naudu, atgriezāmies mājās, nopirkām traktoru, citu lauksaimniecības tehniku, izremontējām māju, uzbūvējām viesu māju.”
Jānis un Vilhelmīne stāsta, ka tajā laikā strādāt ārzemēs bija citādāk nekā šodien. Attiecības ar darba devēju bijušas ļoti labas, mocīja vienīgi tas, ka abiem praktiski nebija valodas zināšanu. Cehā pie konveijera strādāja astoņi cilvēki, viņi bija nodarbināti burkānu mazgāšanā, šķirošanā, svēršanā, maisu kraušanā uz paletēm, kas tālāk tika nosūtītas uz lielveikaliem. Nācās strādāt līdz pat 10 stundām diennaktī, bet bija laiks pārtraukumiem un tējas stunda. Savu darbu dzīvesbiedri nekādā gadījumā nesalīdzina ar vergošanu, kā dažreiz stāsta tagadējie ārzemēs pabijušie strādnieki. Bija pat tā, ka paši lūguši saimnieku iedot viņiem darbu sestdienā vai svētdienā, jo svešā valstī vienkārši nebija ko darīt. Neiztika bez kurioziem. 25 gadu kopdzīves jubileju abi svinēja Īrijā, saimnieks viņus apsveica, uzdāvinot alus mučeli, kuru sākotnēji noturējuši par lielu krāsas bundžu.
Jānis: “Valodu lāga nesapratām, tobrīd krāsoju sienas, domāju, saimnieks dod krāsas bundžu un stāsta, kā to attaisīt… Tikai vēlāk sapratām, kas par lietu.”
Jānis lepojas ar Barikāžu dalībnieka piemiņas medaļu. Viņš nav aizmirsis to milzīgo tautas pacēlumu un entuziasmu, kas valdīja Latvijā barikāžu laikā. Ar rūgtumu secina, ka nepiepildījās cilvēku cerības uz labāku dzīvi, jo valsti pamazām izzaga veikli darboņi.
“Barikādēs valdīja neaprakstāma pacilātība,” turpina sarunbiedrs. ”Mēs nejutām bailes, jokojām, ka stāsimies ar dūri pretī tankiem. Visur dega ugunskuri, cilvēki nesa klāt ēdamo, nejutām šaubas par savu rīcību. Braucot mājup, pa radio dzirdēju ziņu par pirmajiem kritušajiem. Pārņēma dīvaina sajūta, vēl pavisam nesen pats biju uz barikādēm. Mūsu grupa sargāja televīziju.”
Juris ROGA
0 komentāru