Nodzīvot dzīvi — tas nav lauku pāriet. Un, lūk, kas zīmīgi: pasaulē ir darbīgu un alkstošu cilvēku kategorija, kuri kopš jaunības un līdz sirmam vecumam rāda cēlsirdības un aktivitātes piemēru. Sadzīvē, sabiedriskajā dzīvē un uz skatuves.
Sev negaidot ierindojies senioru pulkā, aizvien biežāk un biežāk atskatos atpakaļ un visu laiku atkārtoju: Krāslava ir mans šūpulis, te, Daugavas krastos, pagājusi visa mana dzīve. Kopš agras bērnības atceros nemierpilno Edmundu Gekišu — muzikantu, diriģentu, solistu, kultūras nama direktoru, kurš tagad sekmīgi vada pensionāru biedrību. Par horeogrāfes Aloīdas Andžānes deju kolektīviem es daudzkārt stāstīju laikrakstā, ko turpinu darīt arī tagad.
Laikam nav varas pār šo skatuves duetu. Tieši Edmunda galvā dzima iecere radīt mūsu pilsētā senioru deju kolektīvu, un šo oriģinālo ideju tūdaļ pārņēma Aloīda, kurai dzīve bez dejas zaudēja galveno jēgu. Kalpošana skatuvei un skatītājam — tas ir uz visiem laikiem! Lirisko nosaukumu “Mežrozīte” izvēlējās viss kolektīvs.
Mēģinājumos, koncertos, viesizrādēs, festivālos nemanot aizritēja pieci gadi, un nu sagaidīta pirmā jubileja. Plašs atskaites koncerts… Ansambļa repertuārā vairāk nekā trīs desmiti deju — latviešu, latgaliešu, franču, angļu, īru… Trīs skatuves tērpu komplekti — plaši pazīstamā kolektīva popularitātes un vispārējās uzmanības pierādījums.
Starp četrpadsmit dejojošām dāmām nav pirmspensijas vecuma pārstāvju, taču laikam nav varas pār pašdarbības mākslu.
Lielajā pasākumā par godu Latvijas Republikas proklamēšanas dienai jubilārus godināja novada domes pārstāvji Gunārs Upenieks, Jāzeps Dobkevičs, Vija Bārtule. Radošas dāvanas saviem kolēģiem kultūras druvā sagatavoja “Senču” seniori, “Rudzutakas” un “Ivuškas” dziedātājas, bet vēl dejotājas no Preiļiem un Andrupenes.
Pasākumā notika arī jauno pensionāru godināšana. Un, tāpat kā pirms daudziem, daudziem gadiem, jautro balli vadīja Edmunds Gekišs un Aloīda Andžāne.
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru