21. gadsimtā vērtību jautājums var kļūt par vienu no visnozīmīgākajām problēmām cilvēces izdzīvošanā. Zi- nāšanas, komforts, labklājība bez ētisko vērtību apzināšanas un respektēšanas virza cilvēka dzīvi pretī katastrofām. Ikviena skolas realizētā izglītības darbība dod ieguldījumu skolēnu personības attīstībā. Ideāli būtu vērtībizglītību salīdzināt ar dārza ravēšanu. Pamazām viena pēc otras tiek izravētas nezāles, tiek izbrīvēta augšanas telpa tiem augiem, kuriem būtu jāattīstās. Jo attīstās bērns ar savu pro-blēmu un vienlaicīgi aug arī viņa problēma.
Jo nenoliedzami — ja bērnam jau skolā tiek iekodēta vērtību sistēma, kura nosaka, ka tu būsi uzvarētājs, tad, ja visvairāk strādāsi, ja visvairāk mēģināsi saprast, ja visvairāk centīsies, ja ne vienu vien reizi saņemsi vislabāko atzīmi, ja nemelosi, ja būsi arī mazliet talantīgāks nekā pārējie, ja šis bērns jau no mazotnes ir pieradis pie taisnīgas sistēmas, kur ne jau naudas maka biezums, ne jau sakari, ne pielīšanas spē-jas ir tas, kas nobruģē ceļu uz veiksmi, tad šis bērns, reiz pieaudzis, pārnesīs šo vērtību sistēmu arī savā profesionālajā dzīvē. Vērtības nevar iemācīt, mākslīgi stimulējot to attīstību. Tikai tas, kas nonāk otra cilvēka apziņā, tas nosaka viņa motivētu rīcību.
Vai var būt labāka vai sliktāka vērtībizglītība?
Lai eksistētu mūsdienu sabiedrībā, nepieciešamas izkopt savu personību, savas spējas. Strauja tehnoloģiju attīstība veicina arī cilvēka attīstību. Piemēram, salīdzināsim bērnus, kādi auga 10 gadus atpakaļ, un kādi tagad. Agrāk 1. klasē nezināja, kā lietot mobilos telefonus, kā rīkoties ar datoru. Bet tagad bērns nespēj savu dzīvi iztēloties bez mobilā telefona, un dators ir kļuvis par bērna ikdienu. Nereti bērna vecāki nepārzina datoru, turpretī bērni prot pielietot ne tikai datoru, bet arī efektīvi izmantot internetu. Tātad šodienas skolēni ir pirmā jaunā paaudze, kas izaugusi ar jaunajām tehnoloģijām. Jau burtiņus mācamies interneta vidē. Vai tas ir labi vai diemžēl?Arī izglītības sfēra ir pilnveidojusies. No bērniem tiek pieprasīts maksimāli daudz. Tādā veidā arī prāta spē-jas attīstās ļoti efektīvi. Interneta vidē ir jābūt aktīvam, ātri jāreaģē. Bieži dzir-dētais jautājums: Kas man par to būs? nāk no digitālās pasaules. Uzvarēsi, saņemsi punktus, bonusus. Un kā ir dzīvē? Fantāzija stājas pretī realitātei, spēle pretstatā darbam. Vispirms attēls, nevis teksts.
Arī mums, pedagogiem, ir jāņem vērā, ka mēs mācām jaunā informatīvā vidē (sociālie tīkli, digitalizācija), mācām nākotnei, ko mēs diemžēl nevaram skaidri raksturot, aprakstīt. Straujā tehnoloģiju attīstība rada jaunus izaicinājumus skolotājiem, kuriem ir jāseko savu skolēnu digitālajam dzīvesveidam.
P. Kvists ir teicis “Mūsu skolu sistēma ir daudzpusīgs un komplicēts veidojums. Ir daudz grūtāk audzināt cilvēkus ”nekā ražot preces.”
Katram cilvēkam ir sava vērtību skala, kas vienam ir labi, otram var būt pilnīgi nesaistošs. Proti, daudz vieglāk atrast kopīgo valodu ar cilvēku, ar kuru ir līdzīgas vērtības.
Vai tu kādreiz aizdomājies, kādas vērtības virza tevi? Šodienas bērns kļūst par tā saucamo plastisko cilvēku, kuram ir nepieciešams filtrs izvērtēšanai. Svarīgākais pedagoģiskais iespaidošanas objekts ir sirds. Iedarbosimies uz sirdi, arī mainīsies sirdsapziņa. Pamēģini! Tev izdosies! Šo filtru mēs varam veidot tikai attiecībās skolēns-pedagogs-vecāki-sabiedrība.
Šodienas bērni ir ļoti jūtīgi, gudri. Labvēlīga,ieinteresēta ģimenes vide ir priekšnosacījums bērna pareizai dzīves ceļa izvēlei. Stādam ir vieglāk augt,ja zinām, kas nepieciešams, lai tas zaļotu, ziedētu un dotu augļus, īpaši gadījumos, ja stādiņš sāk nīkuļot, aizkavējas tā augšana, attīstība.
Savās pārdomās no konferences dalījās skolotāja Marija MICĶEVIČA
0 komentāru