Tas bija vietējo pašvaldību vēlēšanu dienā. Diena bija jauka un saulaina. Kā kārtīgs savas valsts pilsonis, kurš reģistrēts Valsts ģimnāzijas telpās izvietotajā vēlēšanu iecirknī, gāju balsot. Netālu no skolas ieraudzīju, kā Ilga Stikute un Dzintars Patmalnieks darbojās, veidojot jaunās puķu dobes pamatus. Garastāvoklis bija brīnišķīgs, un pat es piedalījos šī ainaviskā rotājuma izveidē, iemūrējot savu akmeni puķu saliņas ierāmēšanā.
Nepagāja ne nedēļa, kad jaunais pilsētas rotājums (bet tas ir tieši pilsētas rotājums, es uzstāju! Īpaši svarīgs Raiņa ielā, kas vēl nav viena no skaistākajām mūsu pilsētā, vai nav tiesa?) priecēja skatu ar krāsu trakulību un simboliskumu — puķu dobes forma līdzinājās mūsu valsts robežu formai… Puķu dobe bija ielikta fundamentāla. Paredzēta desmitgadēm. Tās izveidē piedalījās ģimnāzijas skolēni, kas bija pārliecināti, ka vēl ilgus gadus, ejot skolai garām, ar lepnumu varēs stāstīt par savu ieguldījumu, veidojot šo skaistumu. Puķu dobe deva milzum daudz iespēju radošumam, tā varēja kļūt par fantāzijas un radošuma lauku topošajiem dārzkopjiem. Varēja… Bet nekļuva… Ejot garām ģimnāzijai, blakus puķu dobei pamanīju divus strādniekus, kas nodarbojās ar pilsētas jaunā rotājuma demontāžu. Pienācu klāt.
“Vīri, bet kas šeit notiek? Kāpēc laužat?”
“Šeit būs siltumtrase… Mums pateica, mēs darām. Mēs simtlatnieki…”
“Pašiem pretīgi. Bērni veidoja, akmeņus staipīja, puķes stādīja… Bet mēs…”
Patiesībā viss ir skaidrs: siltināšana, renovācija, remonts… Tas viss ir ļoti labi. Svarīgi un vajadzīgi… Bet no otras puses: vai tad projekts vēl uz 1.jūniju nebija gatavs? Vai arhitekts par puķu dobi absolūti neko nezināja? Nesaskaņošana? Komunikatīvais pārpratums???
Un kādā veidā to visu lai tagad skaidro bērniem? Un kā izskaidrot viņiem to, ka viņu nākamo darbu nesagaida tieši tāds pats liktenis?
Droši vien, ka visu var paskaidrot. Droši vien… Bet kāpēc man ir tik žēl “sava” akmens? Kāpēc man ir tik smagi?
Andrejs JAKUBOVSKIS
0 komentāru