Katra kāzu jubileja ir īpašs notikums. Kāzu gadadiena norāda uz konkrētu laiku, cik ilgi ir būts kopā ar savu mīļoto. Īpaši atzīmētas tiek Zelta kāzas, jo tieši 50. gadadiena ir ļoti nozīmīga laulāto pārim. Pirms piecdesmit gadiem — 23. novembrī — Bukmuižas baznīcā salaulājās Jāzeps un Leontīne. Vaišļu pāris kāzas svinēja plaši īsti latgaliskā garā, uz diviem galiem: Leontīnes pusē Lubgaņos vedēji bija Veronika un Pauls Šusti, bet Jāzepa pusē Vaišļos par vedējiem nāca Monika un Konstantīns Pauniņi.
Leontīne nāk no astoņu bērnu ģimenes, viņa savai mammai bijusi ceturtais bērns. Dzimtā sādža — Lubgaņi. Jāzeps bijis jaunākais triju bērnu ģimenē, viņš ir no Vaišļiem. Abi satikās večerinkā Jākubkos, viens otrā ieskatījās un samīlējās. Jākubki ir patālu no dzīvesvietas, bet tajos laikos jaunieši uz večerinkām staigāja tālu ceļu kājām.
“Es tolaik strādāju Šustu fermā, viņš bija tikko no dienesta pārnācis,” atceras Leontīne. ”Mūsu abu vecāki bija laucinieki, viņiem nebija nekādu iebildumu pret mūsu laulībām. Nedēļu pirms sarakstīšanās Jāzeps ar saviem vecākiem atnāca uz mūsu mājām, sadzēra, un 9. novembrī Andzeļos sarakstījāmies — tolaik bijām pie tās ciema padomes. Laulājāmies un kāzas dzērām tieši šodien — 23. novembrī. Toreiz visa zeme bija noklāta ar baltu segu — vienā naktī sakrita bieza sniega kārta.”
Jāzepam un Leontīnei kopdzīvē bijuši četri bērni, no kuriem diemžēl divi jau nomiruši, viens agrā bērnībā, otrs spēku plaukumā. Izaudzinātas un izskolotas divas meitas. Staņislava dzīvo Murjāņos, viņas ģimenē ir trīs bērni: Mārtiņš, Jānis un Maija. Visi jau ir pieauguši, Mārtiņš nesen nodibinājis savu ģimeni. Vija strādā Rīgā, ģimenē aug viens bērns — sešpadsmitgadīgais Kristaps. Saviem bērniem Jāzeps un Leontīne spēja nodrošināt daudz labāku izglītību par to, kas ir pašiem. Viņiem nebija ne laika, ne iespēju mācīties — vajadzēja domāt par iztikšanu un nācās daudz strādāt, lai tiktu pie savas mājas. Sākumā jaunie dzīvoja pie vīra vecākiem, dzīvesbiedrs katru dienu braukāja tālu ceļu uz darbu. Savā mājā viņi ienāca 1967. gada jūnijā. Tā stāv uzkalniņā pavisam netālu no lielceļa Dagda-Rēzekne. Būvdarbos ļoti daudz palīdzēja Jāzepa tēvs, praktiski māju būvēja viņš, jo bija celtnieks.
Leontīne sovhoza fermā vaiga sviedros rāvās 21 gadu, pēc tam pārgāja vieglākā darbā un 14 ar pusi gadus nostrādāja veikalā Šustos, pusgadu bija bezdarbnieku uzskaitē un tad aizgāja pensijā. Jāzeps bija Rēzeknes pārvietojamās melioratīvās kolonnas vienkāršs darbarūķis, kurš darīja dažādus darbus uz tiltiem, grāvjiem, bija arī traktorists, ja vajadzēja. Tikai 4-5 pirmspensijas gadus viņš strādāja nobarojamo buļļu fermā Vaišļos.
Šodien abi ir pelnītā atpūtā, tomēr, būdami cienījamā vecumā, nesēž mājās, rokas klēpī salikuši. Tur gotiņu un zirgu, kurš ir galvenais vilcējspēks zemes apstrādes un citos darbos. Praktiski pensionāri visu padara ar zirgu, jo tur nelielu saimniecību vien pašu vajadzībām. Bijusi arī cūciņa, bet uz ziemu to nolēmuši neturēt. Protams, neapstrādātā zemes platība ar nezālēm neaizaug — saimnieki, kā īsteni zemnieki, atmatu rūpīgi nopļauj.
Kā izdevās nodzīvot kopā pusgadsimtu? Jāzepa un Leontīnes recepte ir īsa: “Bija daudz jāstrādā, nebija laika kašķēties. Paldies Dievam, 50 gadus nodzīvojām saskaņā un mīlestībā!”
Jubileju zelta pāris svinēja nedaudz agrāk — 19. novembrī, kad varēja atbraukt bērni un mazbērni. Kopumā sapulcējās kādi 20 viesi. Dāvanu bija daudz un dažādu, bet viens no lielākajiem pārsteigumiem laikam izdevās mazdēlam Jānim. Viņš bija iegādājies sev automašīnu, vecvecākiem sastāstīja, ka uz jubileju nevarēs atbraukt, jo pirkumu noformēt varēs tikai pēc nedēļas.
Leontīne: “Sapulcējāmies laukā pie mājas, dzirdu brauc automašīna, skaļi taurējot. Nodomāju, laikam kaimiņa dēls, bet mašīna iegriežas mūsu pagalmā un no tās izkāpj Jānis. Tas bija liels pārsteigums.”
Juris ROGA
0 komentāru