Pāris gadu laikā Indra pārvērtusies līdz nepazīšanai — sakopts praktiski katrs stūrītis. Jau iebraucot ciematā, acis un sirds apjūsmo skaisto ak- mens akas grodu imitāciju, kas burtiski slīkst daudzkrāsainās puķēs.
Ciematā redzam nupat izremontētus ceļus, vienu no tiem klāj svaigs asfaltbetona segums, kas ieklāts no krustojuma pie tautas mana līdz pat vidusskolas ēkai. No tā acīm tīkams skats paveras uz Dziesmu kalnu — starptautiskā mazākumtautību mūzikas festivāla “Latgales vainags” norises vietu, kura pakājē savulaik tika izveidota mākslīga ūdenstilpe. Ja agrāk tai pāri tikt nevarēja, tad tagad abus krastus savieno gājēju koka tiltiņš.
Starp citu, interesanta ir šīs ūdenstilpes vēsture. Kāds Indras iedzīvotājs pastāstīja, ka šajā vietā bija purvs, bet ūdenstilpe Šņokovas sādžā tika radīta, izveidojot dambi ap 1958.-1959. gadu pēc tolaik Frunzes vārdā nosauktā kolhoza priekšsēdētaja Nehajenko rīkojuma, kuram netālu bijusi māja. Tika ielaistas zivis, un pirmajos gados makšķernieku krastā bijis ka biezs. Vēlāk ūdenskrātuvē ieviesās plēsīgas zivis rotani, kas darīja galu makšķernieku priekiem. Ūdenstilpē parādījās arī idejas autoru gaidītās pīles. Pirmajos gados tās turpat arī medījuši, līdz aizliedza šaudīties ciematā. Tā, lūk!
Par Indras uzplaukumu šodien vietējie ļaudis pateicīgi sparīgajai pārvaldes vadītājai Ērikai Gabrusānei, kuras darba spējas un prasīgumu atzinīgi novērtējuši daudzi pagasta iedzīvotāji. Indrā vērojama dinamiska attīstība, pārmaiņas seko pārmaiņām. Maijā svinīgi atklātas svaigi izremontētās izstāžu zāles un saviesīgu pasākumu telpas, bet jau rudenī uzsākta Tēvijas parka atjaunošana. Un tas nebūt nav vienīgais šī gada veikums.
Juris ROGA
0 komentāru