Sabojāti svētki

Izdzīvošanas skola

Skumja ikdiena, kas pilna pretrunām un kaitinošiem pārsteigumiem, liek mūsu cilvēkiem pašiem aizstāvēt sevi, un šajā sakarā laikraksts “Ezerzeme” reizēm kļūst par izdzīvošanas skolu. Pavisam nesen 80 gadus vecā Evrika Bartkeviča deva lietišķu padomu lasītājiem nesteigties parakstīt protokolu, ja pilnībā nav saprotams tā saturs. Šāda nevērība un steiga slimajai pensionārei izmaksāja apaļu summu, bet nauda viņai ļoti vajadzīga zālēm.

Cita lasītāja, sauksim viņu par Zinaīdu, vērsās redakcijā citā sakarā – brīdināt par grūtībām, kādas rodas, šķērsojot Latvijas un Baltkrievijas robežu. Pierobežu sadarbība, tajā skaitā arī robežu šķērsošana ar atvieglotiem noteikumiem, kas aizvien paplašinās, sākumā, šķiet, ir laba lieta. Pirmkārt, ar katru gadu pieaug tūristu plūsma, nostiprinās arī kultūras un ekonomiskie sakari ar pierobežas pašvaldību delegāciju obligātu apmaiņu. Otrkārt, daudzi Latgales iedzīvotāji, kuriem ir baltkrievu saknes, tagad var brīvāk apciemot radus un tuvinieku kapus, izmantojot robežas vienkāršotas šķērsošanas punktus. Nav noslēpums, ka aizvien populārāki kļūst arī tā saucamie komercbraucieni. Kaimiņvalstī benzīns, dīzeļdegviela, cukurs, alkohols, cigaretes maksā krietni lētāk, kas Latvijas braucējiem dod iespēju nopelnīt. Acīmredzot kaimiņu komercbraucienu masveidība arī lika Balt-krievijas pusei ieviest braucienu intervālu ierobežojumus līdz astoņām diennaktīm.

Pavisam nesen mūsu lasītāja Vasarsvētkos devās ne visai tālā braucienā, lai godinātu mirušo radu piemiņu. Kā to viņa darīja daudzus gadus pēc kārtas un vienmēr atgriezās mājās labā noskaņojumā. Naktī no 1. uz 2. jūniju vieglo automašīnu, ar kuru Zinaīda brauca kā pasažiere, Latvijas muitnieki un robežsargi izlaida caur Sileni bez vismazākās vilcināšanās, bet, lūk, kaimiņu punktā Baltkrievijā sākās problēmas. Lielas rindas nebija, taču kaimiņvalsts kārtības sargi strādāja tik kūtri, ka robežas šķērsošana kopumā aizņēma sešas stundas. Šis neparedzētais apstāklis ne tikai izjauca braucēju plānus, bet arī sabojāja svētku noskaņojumu. Tāda pati situācija atkārtojās atpakaļceļā: kaut arī rinda bija neliela, Latvijas automašīnu baltkrievi pamanījās noturēt četras stundas. Turklāt negaidot noskaidrojās, ka automobilim nav tiesību atgriezties – nav pagājušas astoņas diennaktis. Mūsu autovadītājam, ņemot vērā jaunievedumu, bija konsulāta rakstiska atļauja apmeklēt slimo māti Baltkrievijā saskaņā ar medicīniskās pārbaudes dokumentiem. Nekas nelīdzēja, un vieglo automobili nācās nosūtīt uz stāvvietu Braslavā, tad atgriezties ar taksometru, lai kājām šķērsotu robežu. Un atgriezties mājās ar garāmbraucošu transportu. Sabojāts no- skaņojums, lieki pārdzīvojumi, neparedzēts ceļa izdevumu tēriņš.

“Neviļus rodas jautājums: kāpēc tad mūs ielaida Baltkrievijā, ja jau autovadītājam nebija iebraukšanas tiesību?” jautā lasītāja. No tā rodas secinājums: dodoties braucienā uz kaimiņvalsti, ļoti uzmanīgi sekojiet dokumentu noformēšanas procedūrai, lai nerastos stresa situācija, līdzīga norādītajai.

Aleksejs GONČAROVS