Ādolfs Dīstervēgs, izcils pedagogs, rakstīja, ka skolā vissvarīgākā parādība, galvenais mācību priekšmets un uzskatamākais piemērs skolniekam ir pats skolotājs.
Šovasar Krāslavas Varavīksnes vidusskola pavadīja pelnītā atpūtā trīs brīnišķīgus pedagogus – Klaru Sakoviču, Tamāru Savčenko un Svetlanu Sevostjanovu.
Gribu pastāstīt par skolotāju, kuras stundās kādreiz es pati vēroju interesantus eksperimentus, risināju āķīgus uzdevumus un klausījos stāstījumus par ievērojamu zinātnieku dzīvi.
Skolotāja Klara Sakoviča 39 savas dzīves gadus veltījusi pedagoģiskajam darbam.
– Kāpēc jūs nolēmāt kļūt par fizikas skolotāju?
– Vidusskolu esmu beigusi Baltkrievijā. Fizika man vienmēr patika. Bet, kad mans skolotājs uzzināja, ka es gribu kļūt par fiziķi, sāka piedāvāt man papildus uzdevumus. Tad es domāju: kādēļ man jārisina visi šie uzdevumi, jo ne vienmēr varēju visu izpildīt līdz galam. Tāpēc nolēmu teikt skolotājam, ka tomēr „fizmatos” nestāšos… Nu, ja nē, tad nē. Skolotājs pārstāja jautāt par papildus uzdevumu pildīšanu, bet es tik un tā patstāvīgi risināju visus uzdevumus no krājuma. Es gribēju studēt fiziķos, neskatoties uz to, ka mani atrunāja gan māsas, gan draudzenes. Teica, ka tā esot vīriešu specialitāte, bet es visu laiku skaidroju: „Lūk, izmācīšos un vēl atklāšu kaut ko neredzētu (smejas).” Mamma vēl ilgu laiku pēc tam jautāja, kad galu galā es paziņošu par savu dižo atklājumu.
Natālija Zdanovska
Turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr. 54 (21.07.2015.).
Lasi “Ezerzemi” elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
“Ezerzemes” redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.
0 komentāru