Kāds gribēs teikt, ka konkurss “Cildens mans novadiņš” atklāja Piedruju, cits sacīs, ka Piedruja iedvesa dzīvības elpu konkursā, vēl kāds aizstāvēs savu atšķirīgo redzējumu, bet vai tad tas ir galvenais? Ar Piedrujas pārsteidzošo uzvaras gājienu esam ieguvuši mēs visi — lūk, tas ir svarīgi! Ne mazāk būtiski, kā saglabāt senlietas, parādīt tās jaunajai paaudzei, atšķirt vēstures lappuses… Tas ir kaut kas, ko nevar novērtēt ar čaukstošajām banknotēm, lai arī tās mūsu dzīvē ieņen svarīgu lomu.
Gatavojoties konkursam, piedrujieši čakli pastrādāja arī šajā jomā un atvēra vēsturiski etnogrāfisku muzeju, kurā jau tagad ir daudz senu eksponātu. Muzeja vadīšana uzticēta nu jau labu laiku slēgtās Piedrujas pamatskolas pēdējai direktorei Ludmilai Paņko. Izvietots muzejs bijušajā pagastmājā, kurai vietējie tomēr atrada ļoti labu pielietojumu pēc tam, kad pagasta darbinieki pārcēlās uz izremontētajām telpām bijušajā skolas ēkā. Līdz ar to gan māja tika saglabāta, gan teritorija uzkopta. Lai gan muzejs strādā katru darba dienu, tā durvis apmeklētājiem oficiāli ir atvērtas trešdienās no plkst. 11 līdz plkst. 14. Pagaidām ar to pietiek, taču arī citā laikā apmeklētāju projām neviens nedzīs.
Īstā ieeja ir no ielas puses, nevis no pagalma, kā bija, kad te atradās pagastmāja. Pārkāpjot slieksni, uzreiz ir iespēja iepazīties ar informāciju par pagastu un kā labāk apskatīt muzeju. Uzmanību piesaista piemiņas zīme “Piedruja”, kuru uzlūkojot visiem uzreiz viss skaidrs: saule simbolizē, ka visi zem tās un debess juma dzīvojam un ceram savā dzīvē uz visu to labāko, laiva — ka šī vieta atrodas pie tautas likteņupes Daugavas, Latvijas karogs — tas runā pats par sevi. Ir sagatavoti arī bukleti tūristiem ar ievērojamākajiem, apskates vērtiem Piedrujas objektiem.
Pa kreisi uz sienas sakarinātas vecās kartes, kur parādās Piedrujas nosaukums un var pat izsekot, kā tas laika gaitā transformējies. Šeit ir pat 1559. gadā zīmēta karte. Kartes muzejam palīdzēja sagādāt kaimiņvalsts — Braslavas muzeja darbinieki. Faktiski tie ir karšu fragmenti, kuros ir redzama Piedruja. Dažus soļus tālāk var aplūkot milzīga izmēra pano, kas tapis makromē tehnikā. Izrādās — bērnu darbs!
Vērpjamie ratiņi atgādina mums par vecmammām kā neskaitāmu arodu meistarēm. Blakus telpā eksponāti no 20.-50. gadiem, eksponāti, kas laikraksta lasītāju mazbērniem un mazmazbērniem būs ļoti interesanti. Pat tagadējai paaudzei tas ir interesanti — vērpjamie ratiņi, ogļu gludekļi, petrolejas lampas, sviesta pagatavošanas centrifūga ar rokas piedziņu, citas sadzīves lietas, būvniecības instrumenti, dažādi linu apstrādes darbarīki. Ir arī aušanai veltītas mantas; pagastā ir cilvēki, kuri auda, bet tagad šo amatu neviens nepraktizē.
“Mēs arī necentāmies atjaunot aušanas tradīcijas, jo nesaskatījām tajā jēgu”, stāsta mans gids — tautas nama vadītāja Zita Lukša. ”Kaimiņos Indrā ir spēcīgas audējas un negribas pārklāties. Mēs esam pilnībā saglabājuši savas pamatskolas muzeju, kas tika papildināts visus gadus, kamēr vien pastāvēja skola. Apskatāmi ļoti daudzi bērnu darinājumi, ir konkursu darbi. Savulaik mūsu skolā darbojās slavenais Internacionālās draudzības klubs). Paši šuvām dažādu Padomju Savienībā esošo republiku tautas nacionālos tērpus, ietērpām tajos lelles, kuras vedām uz izstādēm. Savākts arī daudz foto un dokumentālo materiālu par skolu. Saglabājām pionieru kaklautu, kura izskatu daudzi sen jau aizmirsuši. Te mums ir gan labāko skolēnu fotogrāfijas, gan pagasta teritorijā pirmās skolas bilde, gan skolas aģitbrigāde, gan daudz kas cits. Pat to gadu tintnīca saglabājusies, drukājamā mašīna. Skolā bija labi attīstīta kokapstrāde, ar ko nodarbojās skolo- tājs Vladimirs Dubilovičs. Viņa vadībā radītos skolēnu darbus vedām uz izstādēm un izcīnījām godalgotas vietas.”
Muzejā izvietots vadītājas kabinets, nākamajā telpā — viss, kas attiecas uz pagasta dzīvi un kolhozu “Sovetskaja Latvija”, dokumenti no padomju varas laikiem, nauda, vimpeļi, agrākie karogi, neatkarības atgūšanas pārejas posma dokumenti. Iekārtots arī neliels kara veterānu stūrītis, ir kara atribūtika, saglabāta komandatūras izkārtne. Apskatāma ķīlas zīme — 1889. gada oriģināls, kuru nokopēja, lai oriģinālu saglabātu ilgāk neskartu.
Dodoties atpakaļ uz izeju, apmeklētāju uzmanībai piedāvātas mūsdienu dzīves ainas fotogrāfijās. Piedrujieši šajā muzejā ieguldījuši ne tikai darbu, pie tā viņi strādājuši ar sirdi un dvēseli. Muzeju turpinās attīstīt tematiski, cilvēki jau nāk un jautā, ko vēl var piedāvāt. Ja eksponātu sakrāsies vairāk nekā ir vietas, tad tos plānots laiku pa laikam mainīt, lai nepārblīvētu un nebojātu kopiespaidu.
Juris ROGA
0 komentāru