Sieviete, kura iegriezās redakcijā, jau no sliekšņa paziņoja, ka viņas sašutumam vienkārši nav robežu. Kad mēs palūdzām paskaidrot cēloni, viņa arī pastāstīja, kas izraisīja šādas jūtas. Izrādās, ka Ludmila (nosauksim viņu tā, jo sieviete palūdza viņas īsto vārdu nenosaukt) todien devās pa veikaliem pēc produktiem. Iegriezās arī krāslaviešu iecienītajā gaļas paviljonā, kas atrodas ēdamnama ēkā pie veikala “Maxima”. Sašutumu viņai izraisīja nevis paviljons, bet tirdzniecības vieta pie ieejas, kur jau vairākus mēnešus pēc kārtas pārdod karsto maizi un citus maizes izstrādājumus.
Ludmila: “Es saprotu, ka svaiga, mīksta maize cilvēkiem ļoti patīk, un tā, bez šaubām, ir jāpārdod. Taču ne tādos apstākļos! Garām letei uz gaļas nodaļu visu laiku iet cilvēki un daudzi no viņiem cenšas ar rokām pataustīt neiesaiņoto maizi, novērtēt tās svaiguma pakāpi. Turklāt vēl nav fakts, ka šie “novērtētāji” pēc apskates iegādāsies to. Visu laiku ieejas durvis atveras un aizveras. Turklāt maizes lete atrodas tiešā tuvumā pie tualetes durvīm, kura arī tiek lietota regulāri, kas nemaz nepadara tirdzniecības vietu pievilcīgu. Ja jau nevar organizēt tirdzniecību citā vietā, tad, manuprāt, kaut kādā veidā būtu jānorobežo lete, jāuzstāda kaut kas līdzīgs teltij, kā to, cik man zināms, dara daudzās citās valstīs.
Nevaru saprast, kā te varēja atļaut tirdzniecību! Es pati agrāk strādāju uzņēmumā, kas nodarbojās ar pārtikas produktu ražošanu. Un lieliski saprotu, kādas pārbaudes mums regulāri rīkoja visas iespējamās uzraudzības instances, piemēram, sanitāri epidemioloģiskais dienests. Vai tad tiešām tagad vairs nav jāievēro nekādas prasības?”
Marina NIPĀNE
0 komentāru