Ja mūsu valsts pilsētu un ciemu ielās būtu sarīkota aptauja, tad šķiet, ka katrs atbildētu: “Līgosvētki ir Saules svētki!” Bet kāda saule var būt naktī, kad pēc tradīcijas tiek svinēta Jāņu diena?
Gaidot rītausmu, mēs dedzinām ugunskurus. Daudzi uzskata, ka tā ir brīnumuguns. Lec pāri, nebaidies!
Šie svētki radās ļoti sen. Visīsākajā gada naktī, kad saule pakāpās visaugstākajā debesu kalnā, zibens dievs Pērkons sodīja cilvēkus par visiem sliktiem darbiem visa gada laikā. Ar spožu zelta uguni, gluži kā ar milzīgu slotu, viņš noslaucīja mežus un ciemus, attīrot gaisu un zemi no cilvēku ļaunuma. Ak, kāds gan bija šis skats! Šajā naktī cilvēki pulcējās kopā, dziedāja ļoti skumjas dziesmas par to, cik smagi viņiem klāsies bez nodegušām mājām. Taču tika dziedāts arī par to, ka cilvēki uzcels sev jaunus mitekļus, kas būs siltāki un mājīgāki par bijušajiem. Un tā kādu reizi Pērkonam apnika karot. Viņš atgriezās debess jumā, kur dzīvoja dievi, un atzinās: “Tautu, kura prot tā dziedāt, nedrīkst iznīcināt. Es gribu palīdzēt cilvēkiem atgūt šo prieku.” Te pēkšņi virs meža parādījās milzīgs jātnieks. Uz melna zirga, kas nosēts ar zvaigznēm, viņš pārklāja pusi debesu. Cauri miglai spīdēja viņa zelta pieši. Un cilvēki pēkšņi aizmirsa par miegu un no prieka sāka dziedāt. Šīs dziesmas slavināja Jāni, kurš atjāja pie cilvēkiem no kalniem un pēc nelaimēm atnesa prieku, pēc bojāejas — dzīvību. Viņa cepure bija debess, bet viņš pats — saule. Ne jau velti šis vārds sastopams daudzās tautās: francūžiem — Žans, poļiem un čehiem — Jans, krieviem — Ivans.
Šie svētki ir tik tuvi visiem, ka mūsu tautieši atzīmē tos pat svešumā. Jānis Jaunsudrabiņš, dzejnieks, rakstnieks, mūsu novadnieks, pēdējos dzīves gadus pavadīja svešumā, Vācijā. Ilgās pēc dzimtenes viņš uzrakstīja atmiņu stāstu par savu bērnību, nosaucot to par “Jāņu dienu” (“Johannistag”). Sagaidot Līgosvētkus, mazais Jānis gribēja sagaidīt rītausmu. Viņam nāca miegs. Un pēkšņi viņam kļuva silti un mājīgi. Saule it kā teica: “Jāni!” un noglaudīja viņa matus. Vēlāk izrādījās, ka pēc bērniem atnāca māmiņa, taču Jānim uz visiem laikiem saglabājās atmiņā šī “dzīvā” saulīte…
Pirms vairākiem gadiem kādā no Latvijas laikrakstiem bija publicēts brīnišķīgs attēls — papardes zieds. Meiteni, kura bija aizbraukusi uz Angliju un tur paspējusi apprecēties, tieši pirms Līgosvētkiem pārņēma ilgas pēc dzimtenes, viņa raudāja un nevarēja atrast sev vietu. Jaunie radi jau nemaz nezināja, kā viņu uzjautrināt. Visbeidzot palūdza pastāstīt par svētkiem. Bet, kad saprata to būtību, iededzināja ugunskuru un kopā dziedāja dziesmas. Vēlāk visi apkaimes ļaudis sāka meklēt papardes ziedu. Cik gan bija pārsteigta meitene, kad vīrs viņai pasniedza šo ziedu. Sākumā viņa nodomāja, ka pacentušies viņas jaunie radi. Taču nākamajā rītā viņa bija pārsteigta vēl vairāk: spilgti dzelteni ziedi nebija ne pie kā piestiprināti. Viņa nofotografēja ziedu un nosūtīja šo fotogrāfiju savam bijušajam pasniedzējam uz Daugavpili. Izrādījās, ka tā nav tā pati paparde, kas aug pie mums. Tomēr brīnums notika!
Žēl, ka mūsu valsti atstāj jauni, veseli un enerģiski cilvēki. Taču paliek cerība, ka viņi atgriezīsies, jo daudzi no viņiem taču atceras piederīgos, atceras Līgosvētkus. Bet šogad svētkos arī zvaigznes spīdēja spoži un izaugusi laba zālāju raža. Arī Pērkona Dievs bija pret mums žēlīgs!
Ņina GADŪNE
0 komentāru