Tas vakars vasaras nogalē un tam sekojošā nakts neko īpašu Aleksandram nesolīja — kā parasti, atgriezies mājās, viņš atstāja mašīnu pagalmā, tad paēda vakariņas un aizgāja gulēt.
Taču nakts klusumu jau pirms pašas rītausmas (vēl nebija plkst. 5.00) iztraucēja skaņa, kas lika Aleksandram pamosties, un viņu pārņēma nojauta, ka noticis kaut kas slikts. Tas bija… motora, viņa paša “Opel” motora troksnis. Vai tad tiešām varēja ar kaut ko sajaukt šo skaņu? Bet kā tas iespējams: mašīna iedarbināta, bet pie stūres nesēž viņš? Kaut kāda mistika… Starp citu, mistika ir mistika, bet kaut kas tomēr jādara. Sākumā kaut vai jāiziet ārā, lai uz vietas varētu novērtēt situāciju. Miegs bija kā ar roku noņemts, un Aleksandrs metās uz izeju. Bet, kad atvēra durvis, vienkārši apstulba no ieraudzītā skata. Viņš nekļūdījās — mašīna patiešām bija iedarbināta. Vēl jo vairāk, nevis vienkārši tikai iedarbināta, bet brauca… Atpakaļgaitā. Trieciens, saplīsuša mazā spārna luktura skaņa un metāla šņirkstoņa… Mājas pagalmā augošais koks traucēja manevram. Uz brīdi Aleksandrs aizvēra acis. Bet, kad atvēra tās, uzreiz metās glābt to, kas bija palicis pāri no mašīnas, kas vakar vēl bija pilnīgi vesela un tīri laba. Viņš tikai paspēja ieraudzīt, kā tā ar rūkoņu rāvās uz priekšu, uz ceļu. Pie stūres sakropļotajā automobilī bez bampera sēdēja nepazīstams jauns vīrietis…
… Vladislavs pakāpeniski, pa graudiņam, ar katru minūti aizvien vairāk un labāk sāka apzināties, kas ar viņu notiek. Un tas, ko apzinājās, viņam visai nepatika. Sākumā atgriezās apziņa (“Kas man lika tā piedzerties! Galva vienkārši plīst pušu!”). Tad radās kādas nezināmas un, jāsaka, nesaprotamas telpas izjūta… Palūkojies apkārt, Vladislavs saprata, no kurienes radusies tāda nojauta: viņš atradās absolūti sveša automobiļa salonā. Un ne jau vienkārši atradās, bet sēdēja pie stūres, un automobilis traucās uz priekšu diezgan lielā ātrumā. Pavērojis skatu pa logu, vīrietis konstatēja, ka viņš brauc laukā no pilsētas. Pagāja vēl dažas sekundes, lai apkopotu visus faktus, kamēr skaidri iezīmējās sekas, kas bija neapskaužamas. Acīmredzot tur, dzimtajā Dagdā, viņš nezin kāpēc apsēdās pie sveša, bez uzraudzības atstāta automobiļa stūres. Vai varbūt pat pielietoja spēku, lai dabūtu atslēgas? Vispār vajadzēja nekavējoties noskaidrot visu šo nepatīkamo notikumu. Alkohola notrulinātais prāts, acīmredzot nojautis, ka lieta draud ar lielām nepatikšanām, šoreiz reaģēja acumirklīgi: Vladislavs pagrieza automobili atpakaļvirzienā un devās uz pilsētu, lai noskaidrotu, no kurienes viņš pirms kāda laika aizbrauca. Taču aizbraukt līdz galam nepaspēja: jau pēc dažiem simtiem metru viņu aizturēja policijas patruļa, kuru izsauca automašīnas saimnieks.
… Dažas stundas agrāk Vladislavs pa tukšām pilsētas ielām klusā rītausmas stundā atgriezās mājās pēc jautrām dzīrēm. Starp citu, tā ir tikai darba versija, jo, kā vēlāk tiesā apgalvoja pats autozaglis, atmiņā par šo dzīves sprīdi viņam palika maz informācijas. Tā vai citādi viņa redzeslokā tajā nelaimīgajā rītā patrāpījās tas pats “Opel” ar neaizslēgtām durvīm kādā pagalmā un ar atslēgu aizdedzē. Taču tā acīmredzot ir saimnieka atbildības zona. Vladislavs tādas nelielas apdzīvotās vietas mērogā bija pieredzējis zaglis, vienkārši sakot, recidīvists: viņa kontā jau bija viena zādzība.
Tāpēc arī šoreiz viņš ilgi nesvārstījās. Viņa siluetu pie savas automašīnas stūres arī ieraudzīja cietušais.
Vladislava vainu mīkstinošus apstākļus tiesa nekonstatēja. Bija tikai vainu pastiprinošie: reibuma pakāpe, kas pārsniedza 2 promiles un nedzēstais iepriekšējais sods, recidīvs… Starp citu, lietas iznākums bija viegli prognozējams. Iespējams, tāpēc Vladislavs savu vainu atzina pilnībā un pastrādāto nožēloja. Kas, starp citu, nepalīdzēja viņam izbēgt no soda — reālas brīvības atņemšanas uz noteiktu laiku. Turklāt automobiļa “Opel” īpašnieks kategoriski atteicās ņemt savu automobili: par transporta līdzekļa glabāšanu Valsts nodrošinājuma aģentūra pieprasīja 180 latus, turklāt tā atjaunošana prasa lielus līdzekļus. Tādēļ cietušais pieprasīja piedzīt no autozagļa 300 latu kā kompensāciju par materiālo zaudējumu. Tiesa atzina viņa prasību par pamatotu.
Tāds, lūk, draugi, notikums bez laimīga fināla: par problēmām ar atmiņu un likumu…
Marina NIPĀNE
(Autore pateicas prokuroriem O. Dimperam un I. Blaževičam par palīdzību materiāla sagatavošanā).
0 komentāru