Muzikantu Namaviru man bija izdevība klausīties divas reizes harmoniku spēlētāju svētkos Indrā, un vienmēr Pēteris izpildīja iemīļoto melodiju “Ugunskurs nakts tumsā kvēlo”, kuru klausītāji uzņēma ar vētrainiem aplausiem.
Tā bija arī pensionāru Ziemassvētku ballē, kur neiztika bez dzīvās mūzikas. Prātā neviļus iezogas doma, ka aizrautīgi cilvēki, gluži kā ugunskurs nakts tumsā, ir stariņš mūsu drūmajā dzīvē, piepildot to ar mieru un ticību rītdienai.
Par Pēteri es rakstu ne jau pirmo reizi. Pirms vairākiem gadiem es stāstīju par viņa dzīvi, pēc tam uz Kelova ezera ledus gatavoju publikāciju par azartisko copmani. Lai gan nesen sirmgalvis atzīmēja 80 gadu jubileju, arī tagad viņš nešķiras no makšķerēm. Ar skumjām vecais vīrs atzinās, ka Ziemassvētku un ciemiņu dēļ nekādi nevarot atlicināt laiku ziemas copei: rīki jau sen salikti kastē. Rīt vai parīt noteikti atklāšot ziemas sezonu.
Ciemos pie Pētera un Lidijas es iegriezos ne bez nolūka: kompetenti cilvēki man pateica, ka Namaviram pieder unikālas harmonikas, kādu Latvijā ir pavisam tikai četras. Par to uzzināja gan vasaras ekspedīcijas studenti, gan Latgales radio korespondente Iveta Dukaļska. Pēteris pilnībā piekrīt pētniekiem: īpaši noskaņojamas harmonikas (tā saucamā “petrogradka”) ir ļoti rets instruments, kam piemīt sevišķi skanīga taustiņu balss un maigs basu melodiskums. Tā ka mūsu gadījumā definējums “skanīgas harmonikas” ir pilnīgi pareizs. Ilgajā mūžā Pēterim piederējušas kādas piecas harmonikas, taču viņš palicis uzticīgs tikai vienām: “petrogradkai”, kuru laiku pa laikam ņem rokās, kaut arī sen uzskata sevi par akordeonistu.
Pirmās divrindu harmonikas (padomju laiku plaša patēriņa preci) Pēterim nopirka māte, kad viņam bija gadu desmit — divpadsmit. Zēna interesi par mūziku ātri novērtēja tēvocis Viktors Šakelis, bet pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados viņš strādāja galvaspilsētas mūzikas instrumentu darbnīcā, kur montēja arī harmonikas.
Gadījās tā, ka jauniesaucamais Namavirs nokļuva dienestā latviešu divīzijā, kura bāzējās Rīgā. Pēteris reizēm apciemoja tēvoci Viktoru, un mātesbrālis kādu reizi cēlsirdīgi pasniedza māsasdēlam ļoti dārgo dāvanu: harmonikas “petrogradku”. Tās bija trīsrindu harmonikas, tāpēc Pēterim nācās mazliet pamācīties, taču ļoti drīz viņš jau iepriecināja dienesta biedrus ar mūziku.
Pēc armijas dienesta lauku puisis kādu laiku dzīvoja Jūrmalā un strādāja par valdības vasarnīcu celtniecības brigadieri, brauca jūrā ar zvejas traleri un zvejas bāzi “Rīga”. Aizrāvās ne tikai ar mū-ziku, bet arī ar fotografēšanu, nepalaida garām iespēju mācīties akordeonistu kursos. Apprecējās, saņēma dzīvokli Slokā, taču ar gadiem noskaidrojās, ka ne visai veiksmīgu, jo tas atradās denacionalizētajā mājā. Kad radās nepieciešamība mainīt dzīves vietu, dzīvesbiedri Namaviri ilgi nedomāja: abi dzimuši Latgalē. Izvēlējās Indru Soveiku ciema tuvumā, kur atradās Pētera vecāku māja. Abi tagad nebeidz priecāties: kluss ciemats, lieliski kaimiņi, muzikanti ir pieprasīti un vēl tuvumā tādi zivīm bagāti ezeri. Pērnvasar Pēteris nodevās karūsu copei, šoziem pārslēgsies uz asariem. Ezera zivis pašlaik ir zelta vērtē, veikalā tādas nenopirksi.
Namaviri ir viesmīlīgi cilvēki. Pirms trim gadiem nosvinēja zelta kāzas, palīksmoja uz nebēdu. Savu vācu ražojuma akordeonu jubilārs neizlaida no rokām. Toreiz meita Antoņina ar znotu Vladimiru svinību gaviļniekiem pasniedza ļoti dārgu dāvanu: videokameru un mūsdienīgu fotoaparātu. Tikai vecais fotogrāfs nebeidz slavēt gadu desmitiem pārbaudīto fotokameru “Kijev”, ko glabā vēl tagad — aiz cieņas. Mājas arhīvā ir simtiem fotogrāfiju, bet cik daudz fotouzņēmumu uzdāvināts radiem, draugiem un paziņām.
Pagājušā gada novembrī bija vēl viens nozīmīgs notikums: Pēterim apritēja astoņdesmit gadu. Māja atkal bija viesu pilna, no tālās Vācijas atlidoja mazmazmeita Aleksandra. Jautrība turpinājās divas dienas, vissvarīgākie momenti iemūžināti ar videokameru. Cenšoties izdabāt viesiem, jubilārs atkal nešķirās nedz no harmonikām, nedz arī no akordeona. Pēteris Namavirs ir no tiem aizrautīgajiem cilvēkiem, kuri pastāvīgi izstaro siltu gaismu. Uz maniem jautājumiem par možuma un ilga mūža noslēpumiem senais paziņa atbildēja īsi: “Darbs, mūzika, karsta pirtiņa un draugi.” Tad piebilda: “Pret visu jāizturas mierīgi, lai veltīgi nekaitētu veselībai. Dzīve ir viena — otras nebūs!” Viesmīlīgā saimniece mūs neizlaida no mājas, nepacienājusi ar karstu tēju un maizītēm. Arī mums negribējās pamest šo jauko māju Mazajā ielā.
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru